Kurš · izvairās · no · spēles, · to · arī · zaudē

Varbūt jau atkal nāksies smagi sasisties, bet kas neriskē, tad nedzer šampanieti.
turklāt vēl nav bijušas tādas lietas, ko neārstētu šņabis kopā ar Rudo Bohēmiķi.
viegli nebūs.

sestdien. tas notiks sestdien.

šovakar esmu viegli sentimentāls un apcerīgs.
sapņoju par lietām, kurām mani galīgi nevajadzētu nodarbināt, bet nodarbina.
nonstopā skan Aerosmith un Deep Purple un es atgriežos bērnības idillēs, kad šīs melodijas Bryan Adams un vēl daži
man bija itin mīļas.
nākamo nedēļu varēs raksturot ar frāzi- vot tebe matuška jurjev deņj!!!

mēģinu izprast un saprast galvenos motīvus. nesanāk.

man ir tik nenormāāāāāāāāāāli garlaicīgi, ka es tūlīt sev ievemšu mutē

dievturi tūlīt, tūlīt būs iztirzāti un pierādīta "seno latviešu" dieva neesamība.
un es arvien vairāk slīgstu savu smaržu pasaulē, klusi kūp vīraks, smaržo tikko lobītās manadrīnu miziņas un ķiršu tabakas dūmi vigli aizplīvo Vecrīgas aukstumā.

šodien es baudu vientulību. tikai griboša Žizele klīst pa māju un domā, ko vēl varētu piesmiet, bez visa tā, kas jau piesmiets. jāpabeidz refs Chickenam. šodien galvenais neļauties atmiņām par daudz. šonakt sapņos gluži kā hipnozē nācās izdzīvot vienu vienīgu rītu, to rītu, kura moto bija "Bļe, mēs esam paradīzē vai, kas ar mums?!" Jau divas stundas nonstopā skan Dimiters, kuru daudzi, mūsdienu modernajā Latvijā zākā un zākā, bet kurš atklāti pasaka, ko domā simti. mūsdienu demokrātijās cilvēks nedrīkst būt atklāts, jo atklātība parasti aizskar otra cilvēktiesības. nu jā man šodien ir tāds apcerīgais garastāvoklis, ka tik turies. ejot pēc tabakas šorīt sirds sarāvās čokurā - uz Pētera centrālā portāla vakarnakt parādījies kāds ķēpājums, mūsdienu modernā māksla - grafiti brutalis. tai brīdī es saucu pēc viduslaikiem, kad šitādiem varētu apcirst rokas viņam un citiem par mācību. rīt būs jāstiepj uz Jāni. gribas.

pie manis ir atnākusi tante angīna un krustmāte temperatūra.
tik daudz, kas jāiespēj. dzeršu RMB, kamēr kritīšu.

vakar mani atlaida no darba :) mja. nu, bet, lai jau tām klimaksa mocītajām sievietēm tiek. tāpat jau viņām ir iestājies mūžīgais sausums un viņas nah neviens vairs negrib, pat ja piemaksātu.
šorīt gan esmu iesprūdis kaut kur starp iedzimtā grēka izraisīto paradīzes priekškambari un dievturiem 30to gadu Latvijā.

taču nav liela bēda. es uzlieku Instrumentus un man te attaust pagājusī vasara Zaļajā ielā, te sapņi par nākamo vasaru. ;)
turās tauta!

1. tik tuvu kā šobrīd tam, lai pateiktu "Nē!", "STOP!" vai "Es aizeju, man pietiek...", nekad neesmu bijis. tas vairs nav mans teātris, kura kulisēs suflējot veidot izrādi. šovakar izlasot e-pastu, radās sajūta, ka tā pa īstam neesam saprasti ne mēs kopā, ne es citu acīs. man tiešām nav spēka cīnīties pret vēl vienu mašinēriju, LU jau dokanala, lai tagad plēstos vēl kur citur. tā jau ir - ja uzstādi pārāk augstus ideālus, tiem krītot no augstumiem sašķīst sīksīkās drumslās.
2. cerēju, ka stulbie z-svētki visu saliks pa plauktiem, tomēr nekā. čušssss. nekur man nav māju, nekur es nejūtos labi, visur man riebj. es pat nevaru piesaukt kosmopolīta saukli - ubi bene..., jo nekur jau nav labi.
3. jā, sapi...os es meistarībā, saķēros līdz ausīm un es kārtējo reizi, tā kā stulbene, vecā muļķe Solveiga gaidīju, gaidīju, bet no manis bēga un bēga arvien tālāk. bluepill vienureiz bija taisnība - trūkst man vīrišķības spēka un drosmes, kaut drosmes pasūtīt visus dirst un neļaut čakarēt manu dzīvi neslīgstot baisās emocijās. neļaut, lai kāds uzmetas par manu galveno pazinēju, tikai tāpēc vien ka kādu brīdi bijusi pielaista nepelnīti tuvu. stop it. šogad es cilvēkiem esmu uzticējies pārāk daudz, bieži tam sekojusi vilšanās.
4. mjā kopumā pēdējā pusgada laikā esmu salaidis savu dzīvi dziļā dirsā. un tagad es pie sevis nosaku kā Levāns - ņemam rokās sarkano ķēpu zīmul un labojam pieļautās kļūdas.
5. aptrūkstas cigaretes un konjaks.

...un ja atceramies Levānu...
Nachher, vor allen andern Sachen,
Müßt Ihr Euch an die Metaphysik machen!
Da seht, daß Ihr tiefsinnig faßt,
Was in des Menschen Hirn nicht paßt;
Für was drein geht und nicht drein geht,
Ein prächtig Wort zu Diensten steht.
Doch vorerst dieses halbe Jahr
Nehmt ja der besten Ordnung wahr.
Fünf Stunden habt Ihr jeden Tag;
Seid drinnen mit dem Glockenschlag!
Habt Euch vorher wohl präpariert,
Paragraphos wohl einstudiert,
Damit Ihr nachher besser seht,
Daß er nichts sagt, als was im Buche steht;
Doch Euch des Schreibens ja befleißt,
Als diktiert, Euch der Heilig Geist!

tā kā ir bijis pēdējās dienas, ļoti sen nav bijis, neinu vai vispār kādreiz ir bijis. vnk psc!!!
prioritāšu noteikšana.
HELP!!!

Klusais, dīvainais cilvēk, vai Tev būtu reiz laika
Klusi atnākt pie manis, kad jau novakars tumst?
Tu jau zinātu atrast to pelēko ceļu
Kura brūnajos zaros mana nediena skumst.

Tai vakara stundai būs pieneņu smarža,
Un migla pār visu kā noslāpēts murds.
Un vakara zvaigzne kā čigānu sieva
Vēl atnāks pie sliekšņa man mēnesi burt.

Ja atnāc pie durvīm, tad nerunā skaļi,
Lai vārdi kā ogles zālē rasainā dziest,
Tad mēs ietu tai brīdī abi apskatīt kļavas,
Jo vecajām kļavām šonakt pumpuri briest.

R.G. 07.08.2009

Tai mežā iesi?
Skaties, koki plīvo.
Vai tas tavs mežs, vai tu tur būsi pats?
Es neredzu, kā mēs tā varam dzīvot,
kad apkārt klejo liels un milzīgs bads
pa dvēseli.
Un viņa balta naktī,
kad ēnas slēpjas, tevi atkal sauc
pēc palīga.
Un ir kas izglābj viņu
Un paliek paši. Taču to nav daudz.
Jo mežs ir tāds. Jau koki lasās baros
Kā putni.
Un kā putni aizlidos.
Un paliks klajums tukšs un sirdsapziņas,
Kur tev no jauna jāstāda savs koks.

R.G. 19.09.2007

istaba sakārtota, gaisā vēl viegli smaržo pēc tikko kūpinātā vīraka. sēžu pie loga un noraugos kā ik pa brīdim garām aizskrien kārtējais ziemassvētku vecīšu maratona daībnieks, kā nosaluši tūristi taisa kārtējās pozējamās bildes pie Pētera un kā iezemieši tepat aiz loga veic ikdienišķo miskastes revīziju. šodien gluži negribot uznāca doma par šī gada izvērtējumu. kaut kāda neliela, nepārkāptas suņa astes sajūta jau ir, taču patiesībā es kaut kā klusiņām ar sevi lepjos. cilvēki mani ik pa laikam gan cenšas nozākāt pēc pilnas programmas, izliekoties, ka pazīst mani vislabāk, ka zina par mani visu, taču patiesībā nekad nav gribējuši mani tā pa īstam pazīt un predestinē, predestinē... sajūta vietumis it kā šamējie nemaz nevēlas, lai arī man ietu tā pa īstam labi. un tad manī rodas spīts. un pateicoties spītam es varu vēl vairāk nekā pirms tam. un tā viss šis gads, kā tāda Dow Jones līkne. šodien es slīgstu mazā pašapmierinātībā, izvērtējums jāatstāj tuvāk vecgada vakaram. jāiet uz mēģinājumu ;)

rakstot par Limbus Infantum, jebšu paradīzes priekškambaris un to kā iedzimtais grēks attainojas literatūrā, mākslā un sazin vēl kur arvien vairāk sliecos prom no kristietiskās pasaules,
kā runājām ar dažiem viediem ļaudīm pagājušo nedēļ, tad vispareizāk izdarīja Konstantīns - kāpjot zārciņā pieņēma kristietību un bastards nomira ar happy face. mans šīs dienas mīļākais citāts - "Vatikāns reaģēja ticības tirgus pieprasījumam un tagad pārdod katolicismu “kā Ziemassvētku dāvanas lielveikala akcijā, kur pirktajai dāvanai līdzi nāk arī bonuss, vai kupons, kuru Tu kādreiz pēc vajadzības vari vienkārši izmantot.” - Dž. Fedžins
taču mani arvien vairāk sāk pārņemt šausmas par to, ka es nekādi nepaspēšu uzrakstīt šito murdziņu līdz plkst. 17:00!!!!, lai būtu vēl daudzmaz pieklājīgā laikā nosūtīts un izskatās, ka Cālīts šodien būs nikns, jo vēl jau neviens nav iesūtījis.
eju pīpēt.

šoreiz man vienkārši neļāva sabrukt un būt "lielajam meistaram", kurš saplēš audeklu tikai tāpēc, ka tas ir sabojājis baltuma pilno unikalitāti.
nav jau tā, ka būtu baigi viegli, it nemaz. nu jau trešo dienu ir klusums un tā pa īstam es neko nesaprotu vai arī negribu saprast. es vienkārši esmu noguris, mazliet nenovērtēts un mazliet piečakarēts, bet laikam jau tā ir jābūt. kāpēc nenovērtēts? tāpēc, ka es tiešām jutu, varbūt par daudz, vēlējos sniegt visu ko spēju, bet tas izrādījās nevienam nevajadzīgs...
mja.
ir stulbi, vakar ap pusnakti sapratu, ka labi nav un izlūdzos indulgenci un Anglikāņu baznīca man to arī piešķīra. tā kaut kā. vsjo. piekusiens, šonakt gulēšu.

kad dzīves apnikums sasniedz visaugstāko punktu. tad, kā ar burvju mājienu viss sakārtoja savās vietās.
viena vēstule un pašam viss top skaidrāks par 1000% :) :) :)

skaistā dāņu pilsēta piedzīvo lielāku lielķezu kā sirmā Rīga. ziema šeit nāk virsū ar milzīgu visu skaisto un tīkamo smacējošu spilvenu blāķi.
gluži kā Ibsens "Pēru Gintu" būtu rakstījis te, kur laiks ir ārpusdimensionāla parādība, kur patiesībā tas stāv uz vietas, nomainoties vien neredzamiem spīdekļiem aiz loga. taču ne tikai Ibsens šķiet astrāli ir ciemojies 21.gadsimtā, šķiet arī Kamī jau 60 gadus pirms savas aiziešanas kā gara acīm vērojis mēra atnākšanu, mēris izplatījies visā pilsētā, iznīcinot visu dzīvo. šobrīd es nevaru iedomāties otru, vēl skumjāku vietu...

neuzticēties. nevienam neuzticēties.