istaba sakārtota, gaisā vēl viegli smaržo pēc tikko kūpinātā vīraka. sēžu pie loga un noraugos kā ik pa brīdim garām aizskrien kārtējais ziemassvētku vecīšu maratona daībnieks, kā nosaluši tūristi taisa kārtējās pozējamās bildes pie Pētera un kā iezemieši tepat aiz loga veic ikdienišķo miskastes revīziju. šodien gluži negribot uznāca doma par šī gada izvērtējumu. kaut kāda neliela, nepārkāptas suņa astes sajūta jau ir, taču patiesībā es kaut kā klusiņām ar sevi lepjos. cilvēki mani ik pa laikam gan cenšas nozākāt pēc pilnas programmas, izliekoties, ka pazīst mani vislabāk, ka zina par mani visu, taču patiesībā nekad nav gribējuši mani tā pa īstam pazīt un predestinē, predestinē... sajūta vietumis it kā šamējie nemaz nevēlas, lai arī man ietu tā pa īstam labi. un tad manī rodas spīts. un pateicoties spītam es varu vēl vairāk nekā pirms tam. un tā viss šis gads, kā tāda Dow Jones līkne. šodien es slīgstu mazā pašapmierinātībā, izvērtējums jāatstāj tuvāk vecgada vakaram. jāiet uz mēģinājumu ;)