Kurš · izvairās · no · spēles, · to · arī · zaudē

mani pārņēmis neiedomājams miers, tik liels kā mamutkoki kalifornijā,
taču tik viegli staricināms, kā ledus pār upēm pavasarī. jā, vēl arī
spēks, kurš uzradies no nekurienes, tas vienkārši ir, kad to vajag un
man pašam par to baigais brīnums. esmu nolēmis apskatīt pasauli, sākšu ar eiropu
un ik pa laiciņam došos tādos īsajos 2 dienu ceļojumos, pa brīvdienām, pirmais upuris -
Parīze, viena vieta blakus ir brīva - ir kas lido līdzi? apsolu neuzmākties :)
visbriesmīgākais laikam ir tas, ka man tagad ir piešķirts divgades plāns, kurš laikam
jau būs jāīsteno, bet atkal, tavu brīnumu, mani tas nemaz nebaida.

ai, jābeidz kult sviesc jāiet vannā

lēnām sāk pienākt laiks, kad rīti īpaši neatšķiras no vakariem,
kad ziemeļvēji atnesīs gaisā to viegli trauksmaino sajūtu,
kas līdzinās brīdim, kad esi nedaudz nosalis un tajā brīdī iedzer
karstu melno šokolādi ar čilli pipariem. tad laikam nostrādā konvekcijas princips,
tikai pretēji - aukstums tiek pārvērsts galvu reibinošās siltuma pilnās kaislībās.
un viss jau būtu labi, tikai ...
ir tikai viens "tikai", es neesmu tas visļaunuma iemiesojums, par kādu
mani cenšas padarīt. nu, tā vismaz izkatās. pietiktu ar pavisam klusu
pie auss pateiktu - "piedod", apskāvienu un viss ar to arī būtu gana.
un tā mēs ar kaķi divatā varētu dzīvot pašā Rīgas sirdī līdz kaķis atstieptu
pēdas un būtu jāmeklē suns.

P.S. drausmīgi gribas pankūkas

lai būtu kā būtu kaut kā jau būs jo nekad nav bijis ka nekā nav bijis

rums ir, šmiga ir, tikai sievietes nav

aizbraukt, aizmirst un neatgriezties

nekad nebiju domājis, ka man ir tik daudz radu! Taču mazums "prātīgu" ļautiņu,
mūziķi, mākslinieki un arhitekti, jā, lielais vairākums, laikam ir šo amatu pratēji.
atskārtu, ka 14 dienās itin nekas nav mainījies - ne es, ne cilvēki man apkārt,
tikai žēl, ka divas nedēļas bija jāpavada svešībā, ne jau zemes svešumā, cilvēku svešumā,
laikam jau arī divas nedēļas ir pārāk maz, lai mainītu stingra rakstura sievietes.
šis vakars ir dīvains - pēc latvju dančiem sekoja traumotoloģiskā slimnīca, pēc slimnīcas
nesapratne par cilvēku domām, bet tāds jau viņš ir - liktens, ja nav lēmis līdz galam
saprast, tad nesapratīšu, bet drīzāk tā ir neizpratne nevis nesapratne un domas, lai kādas
tās būtu ir jāciena. jo neizpratne ir tikai mana problēma.

gribu persiku krāsas pielietajā miteklītī
lai arī divreiz vienā upē neiekāpt
tas vienalga būs mīļais miteklītis

pērku laika mašīnu, samaksāšu labi
ir kurš pārdod?

gribēt nav kaitīgi :)

P.S. un tas noteikti šoreiz nav teikts par mani :)

Izejot šmigai nāk konstatācija, ka nemaz jau nesāp, varbīt biku ir stress par nākotni, bet tā jau viss čikeniekā, jo zinu, ka nekas jau nav beidzies.