lēnām sāk pienākt laiks, kad rīti īpaši neatšķiras no vakariem, kad ziemeļvēji atnesīs gaisā to viegli trauksmaino sajūtu, kas līdzinās brīdim, kad esi nedaudz nosalis un tajā brīdī iedzer karstu melno šokolādi ar čilli pipariem. tad laikam nostrādā konvekcijas princips, tikai pretēji - aukstums tiek pārvērsts galvu reibinošās siltuma pilnās kaislībās. un viss jau būtu labi, tikai ... ir tikai viens "tikai", es neesmu tas visļaunuma iemiesojums, par kādu mani cenšas padarīt. nu, tā vismaz izkatās. pietiktu ar pavisam klusu pie auss pateiktu - "piedod", apskāvienu un viss ar to arī būtu gana. un tā mēs ar kaķi divatā varētu dzīvot pašā Rīgas sirdī līdz kaķis atstieptu pēdas un būtu jāmeklē suns. P.S. drausmīgi gribas pankūkas
|