THE BLOG - forever summer

vot vakar mēs tā ar Silvu sēdējām, līdz aizsēdējāmies un tā arī neaizbraucām uz nakts orientēšanos. neviens negribēja braukt ar mums. protams, es spēju saprast, ka tāda aktivitāte kā nakts orientēšanās varbūt nav kas tāds, ko katrs cilvēks vēlētos darīt, un tas ir samērā okei. mums nav jādara tas, ko mēs nevēlamies. bet otra monētas puse ir tāda, ka lielākā daļa cilvēku, kam zvanīju, vienkārši atkal necēla telefonu. nu ok, varbūt no vienas puses es spēju viņus saprast - galu galā mūsu iepriekšējā satikšanās viņus ievilka četru dienu ilgā dzerstiņā, un viņi vēlas tikai drusku miera. bet no otras puses es tomēr saprast nespēju.

tāda sajūta, ka es visus spiežu piedalīties savos pasākumos. tāda sajūta, ka es izmantoju vismazākos iemeslus, lai iesāktu četras dienas ilgus dzerstiņus, pēc kuriem visi jūtas augstākā mērā garīgi un morāli izsmelti. bet es visos nākamajos rītos vienkārši paņemu savu jaciņu no drēbju pakaramā, notraušu no galvas putekļus, un dodos uz darbu. un jūtos lieliski. man nāk miegs no negulētajām naktīm, bet manī nav noguruma. un nespēju saprast cilvēkus, kas žēli kurkst "nu, cik var dzert...". jā, es spēju pieņemt, bet es nespēju saprast.

un vēl es te tā vakar aizdomājos un secināju, ka apmēram 80% no vasaras un rudens pasākumiem esmu savācis un organizējis tieši es. visiem cilvēkiem zvanījis esmu tieši es. visus aicinājis esmu tieši es. un man godīgi sakot tas ir nenormāli apriebies. man sirds dziļumos riebjas organizēt lietas, tomēr es to daru, jo es nespēju sēdēt uz savas pakaļas dienām ilgi, vai gulēt ziemas miegu mēnešiem ilgi. esmu spiests organizēt un aicināt, jo MANI kaut kur aicina TIK reti, ka šķiet, es tūliņ sākšu raudāt. liekas, ka es spēju saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem visus "uzaicinājumus", kurus šovasar esmu saņēmis.

so come on, people. lūdzu, uzorganizējiet MAN pasākumu. es vēlos tapt kaut kur uzaicināts.