THE BLOG - dabas bērns

pagājušajās brīvdienās biju krēslas hroniku spēlē kā viens no GM. šī pieredze bija tik traumējoša, ka vēl šobrīd nav īsti iespējams atiet. gulēts tika samērā maz, visu laiku vajadzēja domāt un bija jāstaigā krietni vairāk nekā man parasti gadās. droši vien nepalīdzēja arī nelielā iedzeršana sestdienas naktī, pēc kuras nākamajā rītā gandrīz sanāca apvemt noslēdzošo rituālu.

es jau protams saprotu, ka es biju viens no tiem indivīdiem, kas darīja vismazāk, un ka dažu citu atdeve bija daudzkārt lielāka, tomēr brīdī, kad es svētdienas pēcpusdienā brutāli atrubījos uz galda pie savas kafijas krūzes, man likās, ka esmu atdevis visu. vēl šobrīd raustās acs plakstiņš un āda izskatās ārkārtīgi neveselīga.

I don't know... šādi momenti ļauj drusku ieskatīties tajā, cik mīksts un rozā esmu palicis, dzīvojot pilsētā. pāris dienas padzīvo pie dabas un drusku pastaigājies, kad nervi jau čupā un pēdas tulznainas. es esmu pilsētas bērns. mana saikne ar dabu ir praktiski neeksistējoša, un labākais, ko es spēju, ir novērtēt tās skaistumu.
I don't feel at home outside. diemžēl.