THE BLOG - tūkstošgadu baobabs

yeah, so bijām aizlaiduši uz Gaujienu pa jāņiem, un drusku iedzērām. nu, vispār šis stāsts nav īsti par dzeršanu, bet vairāk par to kā man ir noriebies dzert nepareizos apstākļos. tāda sajūta, ka esmu nonācis kaut kādā punktā savā dzīvē, kur dzeršana man ir sākusi darīt pāri.

problēma ir vienkārša - kad es iedzeru, es visu un visus ienīstu. viss mani kaitina.

tas ir īpaši nejauki, jo man patīk iedzert, bet pēdējā laikā dzerot mani nav kaitinājusi tikai kādu 3 cilvēku klātbūtne. vaina noteikti nav cilvēkos, bet gan manī, jo ikdienā (I mean skaidrā) mani tas viss (viņi visi) nemaz tā nekaitina.

lai nu kā, šie jāņi bija tik augstā mērā kulturāli, ka mani vecāki man pat izteica atzinību par cilvēkiem, ar kuriem es pinos, un atzina, ka nekas slikts nenotiktu, ja mēs tur aizlaistu nākamgad arī. vispār jau viss BIJA jauki, izņemot Sabrinu, jo viņa pa nakti apzīmēja manu degunu ar sarkanu flomīti, kamēr viņas druška to fočēja (ar zipeni man taisni acīs nakts vidū), pie tam viņas abas dēmoniski smējās to darot. karma gan nostrādāja, un viņa no rīta tā arī nedabūja padzerties ūdeni, jo visi, ieskaitot manu tēvu, viņu troļļoja, sakot, ka ir taču alus. vobšem sabrina ir peža, un viņu es ienīstu vairāk kā citus, jo tas flomītis nenāca nost, kaut arī viņa man iepriekš bija apgalvojusi, ka tas neesot marķieris.

un es tā arī nespēju atpūsties. tas gan nav tāpēc, ka kaut kas bija jādara sakarā ar viesu uzņemšanu. vienkārši nevarēja atslābināties nevienā brīdī, jo visu laiku nācās dealot ar kaut kādu bullšitu. es tā arī nejūtos it kā man šogad būtu bijis kaut kāds atvaļinājums or anything. es esmu noguris kā tāds tūkstošgadīgs baobabs, un mani nekas nespēj atslābināt; esmu izslāpis kā... desmitkuprains kamielis, un nekas mani nespēj atveldzēt... well, I think you get the picture.