THE BLOG - 21. Decembris 2009

svētdien Kāsis bija mūs aizvilcis uz kalnu. uz slēpēm uzkāpu otro reizi mūžā. pirmā reize bija kaut kad sen bērnībā. tā nu es stāvēju uz slēpēm kalna lejā, kad man norādīja uz pacēlāju un teica "brauc augšā", ko es arī darīju. ticis kalna augšā, es daudz nedomājot atspēros ar nūjām un braucu lejā. kalna vidū es secināju, ka es neprotu ne stūrēt, ne bremzēt, un biju uzņēmis tādu ātrumu, kas atstātu kaunā pat lielākos pro. tā nu es gandrīz nogalināju cilvēku bariņu kalna pakājē, bet viņi tomēr pašķīrās, lai izlaistu cauri trako, kas nesās viņiem virsū nenormālā ātrumā, līdz visbeidzot nenormāli nogāzos pāris metrus no pakalnē esošā meža. Kāsis ar Gunāriņu mira nost no smiekliem, stāvot kalna virsotnē un vērojot manu pirmo braucienu. pēcāk izrādījās, ka tas ir pro kalns, tipa visstāvākais, kas tur vispār ir. nospriedu, ka esmu ne tikai pārgalvīgs, bet arī drausmīgi stulbs, un pārējo laiku tomēr pavadīju uz nūbu kalniņa, par kura eksistenci man beidzot tapa zināms, līdz beigās iemācījos arī nobremzēt.

šķiet, ka uz kalnu vairs nebraukšu. nepatīk man tās slēpes. būs jādodas slidot.