THE BLOG - principi

vot kādreiz es strādāju reklāmas aģentūrā, pelnīju lieliski, un nauda nebija problēma. tagad jau kādu laiku nestrādāju, un nauda nav problēma, jo tās nav. es nejūtu to naudas trūkumu praktiski nemaz, vienīgās izmaiņas manā dzīvē tagad ir dienas ritms.

vobšem vakar biju uz interviju stradiņos, kur man piedāvāja nelielu aldziņu par pusslodzi, ar noteikumu, ka man jāuzraksta atlūgums bez datuma un jāiesniedz priekšniekam, lai mazāko strīdu gadījumā viņš mani var izmest uz ielas. mani izbrīnīja šī attieksme. nerunājot par to, ka tas ir nelikumīgi, man patiesībā viens pīpis, vai manam priekšniekam ir mans atlūgums vai nav - tas nekā neatšķirsies no privātā sektora, kur mani jebkurā brīdī var atlaist bez ceremonijām. mani vairāk kaitina fakts, ka viņš man to atļaujas pieprasīt kā requirementu pie darbā stāšanās. vai tiešām viņš iedomājas, ka man būtu kaut mazākā vēlme tur strādāt, ja man rastos kādas problēmas ar darba vietu? fuck it, es pats aizietu, ja es justu, ka man tur kaut kas nepatīk. neesmu no tiem cilvēkiem, kas sakostiem zobiem spēj paciest nezinko, lai tikai saraustu naudu. un mani neinteresē viņa rūgtā pieredze ar darbiniekiem, kuras dēļ šī prasība tagad viņam kļuvusi par principu. vai nu viņš spēj būt par nodaļas vadītāju un VADĪT, vai arī nespēj.

es patiesībā nezinu, vai man tagad nevajadzētu lauzt vienu no saviem principiem - neievērot nekādus principus - un principiāli nepieņemt šo darba piedāvājumu :)

mani brīžiem sarūgtina kaut kādas vienkāršas loģikas un cilvēcīguma trūkums man apkārt.