| |
[Mar. 2nd, 2012|01:37 pm] |
esmu atklājusi, ka manā skapī ir veselas 4 mantas no "Peruvian collection", jāatzīst, ka vienas no manām mīļākajām. tur ir vai no neuzkrītoši īpatni piegriezumi vai arī latīņamerikas tautu jokainie raksti un krāsu salikumi (kā arī atstājot vešmašīnā uz 100 grādu/5h režīmu drēbe laukā nāk tāda, it kā nekas ļauns tai nebūtu nodarīts, viss čotka).
Piefiksējot šo sakarību savā skapī, uzmeklēju netā attiecīgo zīmolu un secināju, ka, meh, ne sūda tas nekāds Peru modernais bizniss nav, britu kolonizatori ieviesuši jaunu vēsmu savā masveida musarapģērbu ražošanas stratēģijā. huiņa. būs jāmeklē rokā ļaudis, kas braukā uz tiem krajiem un varētu kādu rokdarbotu bruncīti, vēl ar tās zemes izdegušajiem putekļiem noķēzītu, atvest..
no otras puses, zinātu pareizās stratēģijas, gan jau beidzot arī auseklītis/ūsiņš/laimas slotiņa varētu tikpat labi širpotrebā aiziet.. |
|
|
| pele the pelēkā |
[Dec. 30th, 2011|09:33 pm] |
Saprotiet, es te lēnām optimizēju savu garderōbi, vismaz vienā mājā man stāv tikai kādi 3 komplekti, kurus lietot, ja ir nepieciešamība apģērbties. otrā mājā stāv tikai miegadrēbes, pārējās ir sapakotas maisos un gaida maznodrošinātas ģimenes, draudzenes, vintidžtirgus. Īstenībā būtu ļoti viegli izveidot tiešām minimālu/optimālu garderōbi, kas sakarināta varētu ievietoties vienā m platā skapī, bet tādā gadījumā tām ir jābūt drēbēm, kas tiešām ļotļot patīk, nu, tā, ka sirds lūst aiz maiguma, ka prieks virsū ģērbt. Abet tā man nav, lielākoties man ir lētas un pa dažādiem neceļiem nākušas parpaliņas, kas vnk netraucē. jo, jo, jo, tad, kad es atrodu kko, no kā sirds palecas un visa mana būtne saka, jā, ar šito es varetu 365 dienas gadā staigāt nenovelkot, to diemžēl es nevaru atļauties (un pat ja varētu, roka neceltos (sociālistisku apsvērumu dēļ)):
( piemēram ) |
|
|