| gatavojos |
Jan. 22nd, 2016|05:15 pm |
domas par "tautastērpu" man neliek mieru. Proti, daudzas kā lepnumu gādā sev novada/apriņķa whatever teritoriālā iedalījuma tautastērpu. Māte man ir no neeksistējoša novada, bet, kā jau lepnajām šejienes ciltīm piedien, novada neesamība nav pietiekams iemesls, lai neturētu sevi sēļa/-ietes godā. Labi, pārspīlēju, māmiņa šo vārdu min tikai tajās reizēs, kad kāds ļooooti uzplijas ar nacionāla satura jautājumiem; visādi citādi viņa 15 gadu vecumā uzsāka patstāvīgu dzīvi Rīgā. Tēvs man n paaudzēs bija rīdzinieks, kuram lauku "daba" krasākajā gadījumā asociējās varbūt ar Jūrmalu. Ja tā ļoooti pameklē, tad varbūt kādu Kurzemes galā ap Ventspili var atrast, bet meklējis neviens nav un meklēt netaisās.
Tātad, tautastērps. varētu noapaļoties uz rīdzinieces goda tērpu kaut kādu, melno ņieburu un sarkanajām matu lentēm. Tiesa, mulsinošs ir gadsimts. Vai ir jāpieturas pie nācijas veidošanās sākotnē piefiksētā, vai, līdzīgi kā ar viduslaiku lībiešu rekonstruētajiem paltrakiem, var tā brīvi planēt pāri? Jo šobrīd, piemēram, domājot par goda drānām, izejamo kārtu, tādu, kurā ļaudīs parādīties svinīgā, zīmīgā brīdī, pirmkārt, sanāk domāt par 1) kas ir tie īpašie notikumi, kuru sakarā tiek vilktas īpašas drānas un 2) kādas tad ir tās drānas, ko šajos īpašajos notikumos velk? Baznīcā neeju, uz kāzām,bērēm,krustībām arī īpaši nē, kaut kāda opera paliek pāri, izlaidums, pieņemšanas pie kaut kādiem cilvēkiem, pie kuriem ejot, jāizskatās pačotīgi. Nu, un "pačotīgi" iekļauj drānu komplektu, kuram nav vispār nekāda sakara ar ņieburu un matu lentēm. Nez, vai būtu ok ierasties dziesmu svētkos samata vakarkleitā ar dziļo muguras dekolteju, tiāru un garajos cimdos (labi, es pārspīlēju, bet ideju sapratāt, ne?). Vesels koris ar samta vakarkleitās un tiārās tērptām mūsdienu tautumeitām. Tā drīkstētu?
(ar darba kārtu - linu krekliem, priekšautiem etc. - vieglāk: paņem kādu švēdenes vai tamlīdzīga kantora manuāli etiķetē, uzšķir sadaļu "apģērbs" et voila!) |
|