|
Mar. 5th, 2009|11:25 pm |
|
Šodienas dienu man pamatīgi sačakarēja no rīta izlasītā ziņa par Dimiteru. Parasti mostos moža un laimīga un, ja kāds īpaši nepacenšas, šo sajūtu varu saglabāt vias dienas garumā (tiesa, kopš esmu skaitāma pieaugušo kārtā, šādi gadījumi kļūst aizvien retāki). Nu, lūk, Dimiters ar savu grjobano grēksūdzi (tā ir viena no daudzajām kristiešu kretīniskajām iezīmēm, ka, attiecībā uz citiem jamējie baigie puritāņi, bet paši divreiz neaizdomājas, kad dara cūcūbas, pēc tam vienkārši paļaujas uz kārtīgu sirds izkratīšanu un kosmisko piedošanu). Vislābākais man patika viņa pašattaisnojošais arguments par to, ka īstenībā viss ir kārtībā, jo,viņš jau galu beigās tā arī savu čibriku nekur neiebāza. Muldēt sievai, atstāt viņu novārtā, naktis pavadīt, uzdzīvojot ar citām sievietēm un pamīcoties svešās gultās - tas jau ir ok. Prātam neaptverama loģika. Rezultātā dienas lielāko daļu pavadīju sūrās domās par to, ka vienīgais, ko es šajā stulbajā pasaulē varētu darīt, ir ierakties darbos, pievērsties tikai ideju pasaulei un strādāt galvu nepaceļot + savu brīvo laiku pavadīt tikai vientuļo māšu sabiedrībā (kas pēc pieredzes patreiz izskatās pēc vienas no vislaimīgākajām un apmierinātākajām sabiedrības daļām Latvijā) |
|