| :))) |
Mar. 31st, 2009|02:32 pm |
...tas, ka sieviete vada lidmašīnu, var sāpīgi aizskart vīrieša pašcieņu. Ne tādēļ, ka viņš neuzticētos konkrētajai sievietei un tam būtu kāds pamats, tas drīzāk ir attiecīgā vīrieša identitātes globāls apdraudējums. Cilvēki, kuri turas pie patriarhālas pasaules interpretācijas, nevar pieņemt faktu, ka tradīcija (viņuprāt, situācija ir vērtējama tieši tā) tiek pārkāpta. Ir, t.s., prestižās profesijas, kuras tiek labi apmaksātas un ilgu laiku ir bijušas vīriešu daļa, starp citu, diezgan pragmatisku apsvērumu dēļ – ja reiz man ir jābūt apgādniekam (ko tieši un netieši diktē patriarhālas attiecības), man ir labi jāpelna, lai varētu uzturēt ģimeni. Pašlaik ir vērojama tendence, ka sievietes profesionāli apliecina sevi pietiekami agresīvi un var ģimeni materiāli nodrošināt bez vīriešu palīdzības. Viņu pašapziņa ceļas, un tas savukārt ietekmē vīriešu identitātes veidošanos. Ja „Es” tiek apdraudēts, piemēram, tas ir attiecīgā cilvēka kompetences apšaubījums, un to dara sieviete, vīrietim tas var šķist pazemojoši. Cilvēkam ar nestabilu „Es” izjūtu tas var likties nopietns pašcieņas aizskārums. Atbildes reakcijas ir dažādas – sākot no situācijas maiņas akceptēšanas līdz latentai opozīcijai, piemēram, anekdotes par blondīnēm tieši tā ir interpretējamas.
Vēl kāds kults, kas paredz iespējamu identitātes problēmu, ir saistīts ar pievilcību. Cilvēkam, lai viņš atbilstu un „iederētos”, ir jābūt „koptam”. Savulaik vīrieša pievilcīguma kritēriji bija pavisam citādi, nekā tie ir mūsdienās. No vienas puses, identitātes izjūtu nodrošinošais unikalitātes princips it kā tiek atbalstīts – tu vari būt, kāds esi -, tomēr tas arī tiek pārkāpts tādējādi, ka netieši tiek norādīts – lai tu sasniegtu vairāk, tev jābūt pievilcīgam. Bieži vien intensīva nodarbošanās ar fiziskiem vingrinājumiem un sportu nav balstīta vēlmē saglabāt veselību, bet gan „būt tādam kā visi”. „Pludmales lauva” zina, ka dažās sievietēs izraisa sajūsmu, taču viņš neaudzē muskuļus šo sieviešu dēļ, bet gan tādēļ, ka vēlas justies nozīmīgs kā vīrietis, savukārt sieviešu atzinīgie skatieni ziņo, ka viss ir kārtībā.
Ja mēs runājam par mūsdienu vīrieša identitāti, tad tā pakļaujas sociālo attiecību un struktūras diktātam. Iespējams, ka mūsdienu vīrietis kopumā ir kļuvis pieejamāks, maigāks, tolerantāks, ģimeniskāks. Iespējams, ka tieši abu dzimumu arvien pieaugošā konkurence padara vīrieša identitātes meklējumus tik grūtus kā vēl nekad, tomēr droši to nevar apgalvot. Atliek cerēt, ka vīrieša identitāte pastāvēs kā individuāls fenomens un ka vēl pēc kāda laika mums nebūs jārunā par universālo identitāti, kura neraksturos vīriešus vai sievietes, bet uzlūkos tos kā bezdzimuma būtnes. Tad dzīve kļūtu vienkāršāka, bet neizturami garlaicīga.
(c)Kristiāna Lapiņa "Vīrieša identitātes meklējumi", PSIHOLOĢIJAS PASAULE (2005/11) http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=349&show=901&act=read |
|