|
Apr. 25th, 2013|03:06 pm |
Tev ir taisnība. Bet man tādas domas raisās, kad es reizēm apdomāju, kā būs tad, ja man neizdosies izveidot savu ģimeni un vecumā palikšu viena. Vērojot, kādas ir manas pusmāsas un brālis, kas visi ir par mani jaunāki, tātad teorētiski varētu būt tie cilvēki, kas man palīdz, es jūtu, ka negribētu viņus ar sevi apgrūtināt - es pati nebūtu laimīga, tā dzīvojot, un nedomāju, ka viņi būtu. Es labāk gribētu dzīvot ar domubiedriem, ar tādiem, ar kuriem man ir kopīgas intereses un humora izjūta, ar tādiem, kas pabalsta viens otru katrs ar saviem vājajiem spēciņiem. Tas noteikti būtu labāk kā vienai pašai, lai ir, kas pieskata, lai līķis nedēļu nesmird kādā dzīvoklī.
Ja ir nopietnas slimības, tad ir savādāk, bet arī labāk gribētu, lai mani kopj draugi, kam es reiz patiku un kas atceras manus labākos laikus, nekā tādi cilvēki, kas mani varbūt nemaz neizprot. |
|