|
Jan. 13th, 2013|03:16 pm |
Kiriku ir brīnišķīgs piemērs tam labajam, kas iznāk, kad spējam atkāpties no tradicionālajiem Rietumu priekšstatiem. Par mazo nāriņu domājot, oriģinālā Andersena pasaka, lai gan daudz nežēlīgāka, ir daudz jēgpilnāka, ja skatās uz to no feminisma viedokļa - kas notiek, kad sieviete atsakās no savas būtības vīrieša dēļ - nāriņa atsakās no astes, lai būtu ar princi, zaudē balsi, beigās ne tikai nedabū princi, bet mirst. No otras puses, tas arī ir šovinistiski - tupi vien savā zemūdens pasaulē, tev nebūs gribēt kaut ko citu ārpus tās.
Nosacīti oftopiks, jo nav par pasakām, bet man kaut kur gribas paust manu personīgo pēdējā laika feministisko sāpi - ar draudzeni runājāmies par vīriešiem, un uzpeldēja stulbais teiciens "Ja vīrietis tevi gribēs/tu viņam interesēsi, viņš atradīs veidu, kā tevi satikt/parunāt/etc." un es atskārtu, cik ļoti man tas riebjas. Mana vieta ir sēdēt, cerēt un gaidīt, pat ja ir acīmredzamas abpusējas simpātijas. Es "drīkstu" izrādīt iniciatīvu, aktivitāti tikai līdz kaut kādai abstraktai robežai (kuru man personiski ir ļoti grūti uzminēt), citādi riskēju tikt atraidīta tieši tādēļ, ka rīkojos tā, kā, manuprāt, ir dabiski un pareizi - t.i. izrādu interesi par cilvēku, kas man interesē. No veselā saprāta viedokļa tātad man ir izdevīgi palikt šajā gaidošās, cerošās sievietes pozīcijā, lai kaut ko sasniegtu. Taču tas ir tik ļoti pretrunā ar manu dabu, un tas ir nomācoši un kaitinoši. Principā tas, kā šobrīd sabiedrībā darbojas attiecību veidošanas mehānismi, man liek justies iedzītai stūrī. |
|