|
Aug. 27th, 2012|11:19 am |
Lūkojot pēc informācijas druskā par izglītības sistēmu veidošanas pamatprincipiem, man radies iespaids, ka izglītības sistēma kā "kadru kalve" ir tīrs XIX-XX gs. produkts, bet mūsdienās tā pamatā domāta tieši lai iemācītu jauno paaudzi socializēties (tai pašā ASV visnotaļ atklāti runā, ka valsts skolas sabiedrības nabadzīgajiem slāņiem pastāv tikai šī mērķa labadiņ - lai jaunieši nenonāktu bandās, - un zināšanu kvalitāte ir sekundāra, salīdzinot ar prasmēm sadarboties, diskutēt u.tml.).
Savukārt augstskolas ir sociālo kontaktu un brālību veidošanas vietas, kur jaunie cilvēki liek pamatus turpmākajai sadarbībai un karjerai mūža garumā. Protams, ir kāda daļa, kas mācās, vēloties kļūt par augstas raudzes speciālistiem kādā nozarē, taču tas pamatā domāts vai nu entuziastiem, vai censoņiem no trešās pasaules (jebšu pašu proletāriešiem) kā veids uzkārpīties sociālajā hierarhijā augstāk.
Tb man radies iespaids, ka pats galvenais veiksmīgai dzīvei ir tieši socializēšanās prasmes (kuras mājās nevar apgūt), aber indivīda zināšanas un prasmes ir tikai papildis bonuss vai hobijs. Protams, arī mūsdienās, pateicoties talantam un prasmēm, vēl ir iespējams kļūt par nākošo Einšteinu vai Kirī un kļūt, piemēram, par "Eiropas zinātnieku", taču vairumā gadījumu vienīgais, ko dod laba izglītība, ir garantēta būt par skolotāju skolā kur provincē. |
|