|
Feb. 24th, 2012|11:41 am |
pa lielam muzeji uzskata, ka ar PR viss ir ok, jo pasākumi ir apmeklēti, vēl vairāk, muzeji ir izveidojuši savu regulāro apmeklētāju loku (nē, nevis tur skolnieki no viļakas novada, bet pieaugušie ar saviem darbiem un dzīvēm) - un tas ir faking kruta.
delfos un tvnetā regulāri ir raksti par foršām izstādēm, pasākumiem, ierakstot gūglē 'muzeja pasākumi' var tikt uz padsmit vietām, kur ir aprakstīts, kas ir, kas nav tuvākajā laikā vietā + var iet atsevišķi un meklēt pa muzejiem (pārsvarā ir visiem savas mājaslapas). Manuprāt, 5 klikšķu attālumā ir visa info, protams, ja ir smadzene, lai meklētu un vēlme to darīt. Jā, joprojām, ir plakātu lipināšana, bet vairāk, tomēr, notiek preses relīžu gatavošana. Piekrītu, ka vajadzētu, lai muzeji ar varu vilktu apmeklētājus pie sevis. Bet ir tāds nefiksējams fakts, ka muzejs nav domāts visiem. Muzejiem ir diezgan specifiska auditorija - pseidohipsteri un penži, pirmajiem nav naudas ipadam, otrie izbauda par brīvu pieejamus kultūras pasākumus. skolnieki ir obligātā nodeva no skolu puses (pēdējā laikā gan skolotājiem arī ir pašvaki ar noslodzi un atbildību un viņi mazāk uzņemas to trako darbu - nogādāt 30 tīņus līdz konkrētam muzejam - ja kaut kas tiem notiks, galvas ripos).
Trešais, kas traucē muzejam ir tas, ka muzejniekiem nav apmaksātas pilnas slodzes, joprojām ir bezalgas dienas, trūkst resursi izstāžu gatavošanai, krājumu glabāšanai, papildināšanai. Nav lepnuma par to, ka esi muzejnieks, tādēļ tāda nepārliecinātība par sevi, nedrošība, tādēļ arī nav mirdzošu tekstu tviteros, feisbukos un draugos.
īsumā - piekrītu Tavam apgalvojuma tikai pa daļai. |
|