|
Feb. 18th, 2012|06:18 pm |
kāpēc ir tā, ka uz parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu latviešu valodas kā vienīgās mācību valodas noteikšanu valsts un pašvaldību mācību iestādēs tik ļoti reti kāds gāja parakstīties, turpretī uz šo balagānu aiziet un bērnus vēl līdzi paķer? No vienas puses, protams, tur ir starpība, vai esam civilizēti un pieļaujam kaut kādas brīvības (kultūras, valodas, izglītības jomā), kas ir ļoti atšķirīgi no tā, vai cīnāmies pret barbarismu valstij iedot otru oficiālu valodu (atšķirīgi, jo šai valodai piedevās ir gara vēsturiska bārda, ja tādas nebūtu, stresa būtu tikpat daudz, kā akadēmiskajās aprindās gruzdošajam jautājumam par angļu valodas ieviešanu apritē līdzās LV).
No otras puses, pirmajā gadījumā mēs atpazinām neprātīgu provokāciju un tai nepiekritām, atpazinām, jo to rīkoja "neprātīgie mūsējie" pret citiem (varas pozīcijas saglabājās, neatkarīgi no tā, piekritām vai nē, tie bija "mūsējie" kacinātāji enīvej). Otrā gadījumā tādu pašu provokāciju rīkoja citējie pret 'mums', viņu neprātīgie, kas apdraudēja mūsu varas pozīcijas, tāpēc pavelkamies un reaģējam. lai gan reāla, lietojama satura daudzums abos gadījumos ir vienlīdz nekāds.
šajā gadījumā es nevienam neko nepārmetu un nekādas izvēles neapspriežu, man vairāk interesē mehānisms, kāpēc pašu rīkotas provokācijas atpazīstam kā tādas un neiesaistāmies, taču citu rīkotās provokācijās iekrītam, it īpaši, ja iesaistīšanās vai neiesaistīšanās nekas nemainās? Mēs drīkstam būt neprātīgi, jo tas jau nav nopietni, bet citiem nav tiesību uz savu neprātu un tas noteikti ir nopietns, liktenīgs un nāvīgs.
p.s. tālas pārdomas zilā vakarā izraisīja tas, ka mūsmājās radinieki visai nopietni piekodināja iet balsot un, ka pēcāk pases nočekošot, vai ir izdarīts. Tas nebija joks. |
|