| the artist is present |
Feb. 10th, 2012|12:20 pm |
var jau visi tie sociālistiskie kritiķi dirst par to, cik sūdīga mums te māksla, kādi sūdīgi kritiķi, pedagogu izstāde akadēmijā vispār impotences kalngals, taču pat tajā impotentajā izstādē ir pāris darbi, kuru dēļ vien ir vērts pieturēt muti. Piešaut pirkstus Oļega Tillberga kārbiņām, viņš takš dzīva leģenda, fakin ģēnijs!!! Vai Dainis Gudovskis - vispār nesaprotu, kamdēļ šī autora darbiem nav stikla būrītis apkārt ar padsmit sargiem un kapēc viņš pats tagad nemalko kokteili kādā savā Malibu villā! Labi, tur nav kapitālistiskās iekārtas vai mākslas institūciju kritika, uzmanības vēršana uz badacietējiem trešās pasaules valstīs un tamlīdzīgi, tā ir māksla, kas neko nestāsta un nevēsta, neceļ skatītāja critical awareness. Taču jūs zinait to sajūtu, kad paslepšus iebāž roku graudu maisā, kad pēc saspringtas darba dienas sēžas iekšā siltā vannā, kad lielā nogurumā beidzot var iekrist gultā un pārvilkt sev segu pāri? Kā to nosaukut.. sensations, jutekliska sajūta, vai? Tie darbi viņam ir tādi, ka gribas ne tikai skatīt vai apčamdīt, bet pat piešaut mēli klāt, lai notestētu, vai toč ir vēss vai sāļš, kā izskatās? lai gan tas ir tikai un vienīgi stikls, nekas vairāk.
un redzēt tādus darbus uz podestiņiem, kur var ejot garām nostrīķēties un tos nogāzt, kur var netīšām uzkrist virsū vai vnk savākt un aiznesties ar to prom padusē ir unikāla iespēja, manuprāt. Ja ir kaut vai viens šāds darbs, šādos apstākļos, tad nevar teikt, ka izstāde ir totāli neizdevusies. |
|