|
Feb. 9th, 2012|11:14 am |
Te vakarā E pēkšņi demonstratīvi savāca savu mugursomu, piegāja pie skapja, atvēra to un sāka vākt ārā - likt somā savus zīmējumus un līmējumus un uz jautājumu, ko viņš tur dara, tikpat demonstratīvi atbildēja, ka viņš ies prom no mums. Hhh, un es pat nepaguvu piefiksēt, par ko tieši, vakars tāds rāms un parasts, nekas ekstremāls nav noticis, no kurienes gan šāda pēkšņa vēlme? Šajā vecumā un situācijā nebija pārāk grūti pievilkt to klāt, mīļi apskaut un teikt, nebrauc gan no mums prom, mēs ļoti bēdāsimies, ja Tevis nebūs, uz ko viņš atbildēja 'labi, tad es braukšu prom, bet ne tālu, ciemos pie Otto'. Nezinu, kā būs pusaudža vecumā, vai būs šī vēlme un varēšana beznosacījuma samīļot, vai arī pikti teikšu, ka davaj, aizver durvis no otras puses un, pirms aizej, neaizmirsti iekrāmēt savus netīros traukus un zeķes mugursomā līdzi.
Vispār reizēm es domāju, ka citi varētu E būt labāki vecāki. Nu, tādā ziņā, ka es redzu viņa intereses, vajadzības, attieksmes un es zinu, ka pati esmu bijusi ļoti citādāka viņa vecumā, man ir bijušas savas problēmas, domas un secinājumi un, ka tā pieredze, kas ir man, viņam ne tikai var nebūt pārāk noderīga, drīzāk tā var būt pat bremzējoša, jo viņam temperaments un raksturs cits, tur būtu vajadzīgi citi cilvēki, kas varētu organiski ar viņu kopā plaukt un zelt. Tā ir ar to ģimeni - izvēlēties nevar, bet kopā jāsadzīvo. Laikam labākais, ko var darīt, ir palēnām sākt atlasīt viņam draugus :D |
|