|
Sep. 16th, 2011|11:04 am |
> Ja mēs runājam par sajūtām (perception), tad UK gandrīz katrs otrais brits vai amerikānis runās par to, ka ekonomika ir galīgā pakaļā un valsts ir praktiski bankrotējusi. Nedomāju, ka draud šo valstu izjukšana tuvākajā laikā.
Mēs runājam par to, ka bija subjektīvas sajūtas un bija objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomiku, kas palīdzēja šīm sajūtām uzturēties. Lai būtu kaut kāda saikne ar realitāti, atgādināšu, ka 80o gadu otrajā pusē ieviesa, piemēram, cukura un ziepju talonus. Tad, kad UK atkal ieviesīs pārtikas kartiņas vai kaut ko tamlīdzīgu, es domāju, tas arī būs ļoti normāls indikators, ka britu/amerikāņu runām par ekonomiku pakaļā ir zināms pamats.
Ja runājam par tavu vai manu personisko pieredzi, tad, protams, ir arī daudzas lietas, ko neatminamies. Bet atļaušos izteikt minējumu, ka PSRS bija tavā bērnībā, un ja dzīvoji laukos, iespējams, ka nemaz pa veikaliem līdzi nestaigāji, jo (a) nepiecšamība staigāt pa veikaliem laukos bija mazāka [skat. zemāk, kāpēc] un (b) droši vien, ka bija tevi kur atstāt.
Man, esot smalkam pilsētniekam un veselības dēļ neejošam bērnudārzā, bija gana laika stāvēt ar auklīti garumgarās rindās pēc gaļas. Tas pie tam bija tā, ka bija speciāli "pasūtījuma galdi", Rīgā kādi 2-3 (vienu atceros uz Lāčplēša/Čaka stūra, otru uz Barona ielas pretī Vērmanītim), kur varēja aptuveni reizi mēnesī iet un pirkt gaļu un tamlīdzīgas luksusa ekstras. Tajos vajadzēja būt pierakstītam kā vai nu WW2 veterānam, vai kaut kādu citu apliecību dabūt par būtiskām veselības problēmām, lai varētu iepirkties. Nu, uz manas veselības apliecības rēķina tad arī tur drīkstējām iet. Tik un tā tur bija abnormālākās rindas un veikalu izpirka tai pat dienā, kad kaut ko pieveda.
Redzi, lauciniekiem kā tādiem, kuriem ir tipiski vai nu pašiem savs pleķītis vai tuvu pieejams kāds izdalīts zemes gabals -- ja ne pašam, tad kaimiņam vai kolhoza zemē, vienmēr arī ir bijušas iespējas vest labāku pusnaturālo saimniecību un tik tiešām pārtikas produktu ikdienas nepieejamību neizjust. Pilsētnieki arī centās tikt kaut kādā veidā pie naturālās saimniecības priekiem, un ja tika, teiksim, pie vasarnīcas gabala, kur audzēt kartupeļus, gurķus, tomātus un varbūt kādus augļus, tad tiešām varēja kaut kā mēģināt dzīvot un vismaz pārtikas ziņā justies OK.
Rīgā, savukārt, atceros, ka veikalā varēja diezgan brīvi dabūt skābētus kāpostus, nez kāpēc bietes, maizi, kefīru, pienu (pēdējos trīs, ja gāji pakaļ līdz pusdienlaikam). Viss pārējais, sākot no krējuma un beidzot ar apģērbu, bija subject to availability and looooooooooong queues.
Kā jau teicu, salīdzināt dzīves līmeni ar Indiju neviens te netaisās. Bet, ja kāds apgalvo, ka naturālā saimniecība un citas manis norādītās lietas ir vidēji stipras ekonomikas, kas ir efektīvāka nekā lielākajā daļā citu pasaules valstu, izņemot dažas(!) galvenās(!) Rietumu valstis, rādītājs, atļaušos tikai pasmaidīt. |
|