|
Sep. 13th, 2011|12:10 pm |
PSRS sabrukumam ar ekonomiku gandrīz nav nekāda sakara. Pirmkārt, PSRS bija diezgan spēcīga ekonomika. Tā atpalika no galvenajām rietumu valstīm, bet tā daudz efektīvāka par lielāko daļu citu pasaules valstu (gan formālu demokrātiju kā Indija vai komunistu kā Ķīna). Cilvēki mēdz šo jautājumu uztvert pārāk emocionāli ar frāzēm kā: "Mans tētis aizbrauca uz ārzemēm un atveda veselu maisiņu krāsainu košļeņu ar spožiem papīrīšiem." Bet ja salīdzina pēc objektīviem radītājiem kā cilvēku uzņemto kaloriju daudzumu, izglītības līmeni, veselības aprūpi utt., tad tā nudien nebija slikta vieta, kur dzīvot. Nu varbūt diezgan garlaicīga un pelēka dzīve gan.
Būtībā PSRS sabruka tāpēc, ka Gorbijs mēģināja reformēt sistēmu. Plānveida ekonomikai pašai par sevi nav nekādas vainas. Visas lielākās pasaules kompānijas darbojas pēc plānveida ekonomikas principiem. Īstā problēma bija tā, ka šajā sistēmā nebija atļauta kritika no apakšas. Nu to ko sauc par vārda brīvību, demokrātiju un viss pārējais šits. Tā nav vērtība pati par sevi, bet tāpēc ka evolūcijas ceļā tiesības katram brīvi izteikties ļauj vieglāk atlasīt labākās idejas. Turpretī stingra hierarhiska struktūra noved pie stagnācijas. Gorbijs labi saprata šo aspektu un viņam radās izdevība kaut ko darīt šajā lietā.
No otras puses, ja visiem ir vienādas tiesības lemt par lietām, par kurām viņi nekā nejēdz, tad tas noved pie haosa, kas precīzi arī notika ar PSRS. Cilvēki, neko nezinot, kā reāli tiek regulēta ekonomika bagātajās rietumu valstīs, sajūsmā daudzināja "brīvais tirgus, privatizācija, katrs pats savas laimes kalējs" un nonāca pie masveida bezdarba, nabadzības un netaisnīgas bagātību pārdales. |
|