|
Nov. 5th, 2010|01:21 pm |
|
pagājušo gadu gājām ar tobrīd 3 gadīgo dēlu uz vingrošanu olimpiskajā centrā. sākumā bijām pie perfekta trenera, kurš bez jebkādiem spēka paņēmieniem spēja to puišeļu baru tomēr noturēt ierindā un nodarbības plānā. jo pilnīgi katrā grupā atrodas kāds, kurš ir absolūti nespējīgs pats savākties un darīt to, kas prasīts, nevis bizot apkārt. un ja treneris nav 'savā vietā', citi tādam dauzoņam pavelkas līdzi. sīcis pats arī bija sajūsmā par vingrošanu, nekad nebija jāpierunā uz iešanu. nodarbības nav tikai tāda padauzīšanās. cik nu tādiem 3 gadīgiem tur vispār attīstīt fizisko, bet programma bija mērķtiecīgi sastādīta un ar jūtamu attīstību. diemžēl foršais treneris pārtrauca pasniegt, pēc tam piešķirtais uz pusi samazināja prieku par nodarbībām gan dēlam, gan mums no malas skatoties viņa attieksme šķita pavirša un, nevarētu teikt, ka vardarbīga vai brutāla, drīzāk tāda bērnus necienoša. nomainījām trešo treneri, viņš attieksmē bija ok, bet tomēr nespēja puišeļus savākt pilnvērtīgai nodarbībai. dēls ap to laiku sāka arī slimot daudz un tā pārtraucām. |
|