Tā ir, kā tu saki, apzagušies un citādi sašmucējušies kandidāti ķeras pie propagandas salmiņa, kas izkrāsots noteiktā, diezgan nepārprotamā veidā.

Man arī šķiet, ka šoreiz problēma ir tajā apstāklī, ka nav iespējams prognozēt, cik liela masa un kādā veidā uz šito pavilksies. Var jau būt, ka raizēm nav pamata.

Ja es būtu ebrejiete, domāju, justos mierīgāka, ebrejus ta točno neaiztiks. Vairāk uztrauc tas, ka katram no mums var atrast kādu marginālu šķautni, lai liktu darīt to un nedarīt šito, lai piedraudētu, utt. Pagaidām tas vēl nav tik izteikti, bet mana pieredze liecina, ka pārāk liela daļa cilvēku tieši krīzes periodā ir neaizsargāti, bailīgi un atkarīgi - un pakļaujas, baidās, pirms vēl vispār kādi priekšlikumi, pavēles vai draudi ir izteikti. Un viss jau sākas ar kaut kādiem sīkumiem - nu, tipa, naudiņu vajag, radinieks slims; vai hipotekārais kredīts; vai slēpjama homoseksuālā orientācija - un tad tev saka - vot, izdari tā vai nedari tā, citādi...Un pēc pirmās šmuces cilvēks jau ir ieķēpājies. Nomācoši.

Vienīgais, kas pret to palīdz ir racionāla ilglaicīga stratēģija. un šaubas par savu rīcību, tāda argumentēta izsvēršana. Viegli, protams, runāt.

(Reply to this) (Parent)