|
Aug. 27th, 2010|11:29 am |
Ar Bērziņu salīdzināju tāpēc, ka abos gadījumos ir izvēle sadarboties ar sliktajiem vai zaudēt ispēju turpināt radošu darbu. Bērziņa un Artmane varēja izvēlēties arī cita veida upuri - upurēt savu karjeru. Un rakstīt par kādu, kas ir ko vērā ņemamu paveicis šeit - ja nepatīk, brauc prom, laikam nav īpaši tālredzīgi. Ja Poļiščuka neatrastu pircēju savam zīmolam un nekļūtu par TP "jūsmīgo ausmiņu" viņai vairs nebūtu sava teātra.
Hermaņa taktika ir kā putnēnam, kas pirmais ir izšķīlies ligzdā un grūž laukā pārējos, lai kļūtu par to stiprāko, kurs ir izdzīvojis.
Man ir dziļi vienalga vai viņš pateica preteklību par sievieti, māti vai pat blondīni, es to redzu kā vēršanos pret konkurenti, piesedzoties ar moralizētaja vīģes lapiņu. |
|