|
Jun. 6th, 2010|07:19 pm |
|
tas ir ļoti aizkustinoši, kā urlas ar sauvu pasīvo pareizticību ir tik dzīvnieciski patriarhālisma piemēri. Kad izeju pastaigā pa rajonu ar E, nevienam es neesmu vajadzīga, pat visdrausmīgākie kadri griež ceļu un pat virsū neskatās; esmu cilvēks, kura nav. Jeb pareizāk sakot, aplietota, apsēklota sieva un nevalificējos 'ņemamās' statusā. Kurpretī viss ir tieši pretēji, kad pie rokas nav E. Tiesa, viss parasti aprobežojas ar primātiem raksturīgajiem izsaucieniem un žestiem, kurpretī šodien pietuvojāmies fiziskajai robežai. Eju nogrimusi savās svarīgajās domās, nesu savu miljonu visādu paunu, kad pēkšņi man priekšā izlec viens tipiņš un iebļauj sejā. Protams, ka sabīstos. Acīmredzot, izdarīju to pietiekami daiļrunīgi, lai pārējiem bļāvēja kompānijas primātiem (kopskaitā 5) sagribētos izdarīt to pašu. Ko viņi arī izdarīja. Tad viens sāka berzēties man gar mugurpusi, imitējot coitus, pārējiem par lielu sajūsmu un iepriecinājumu. Un viņi visi stāvēja tik nenormāli tuvu, pilnīgi varēja redzēt, kā viņi elpo. Nu, un ko tādos gadījumos darīt? Pļaukāt šļopkās un plavkās tērptus skūtgalvjus, apsārtušām, aizpeldējušām acīm, kas manāmi nefiltrē realitāti? uztvert kā joku un priecāties līdzi? Gānīties slāviski, piesaucot ļohu vai saņu, kas bļa sados viņiem iekšās, ja ar mani kas slikts notiks? Civilizēta loha manierē teicu "Lūdzu, pārstājiet! tas, ko jūs darāt, ir riebīgi". nedomāju, ka viņi uztvēra, domāju, ka viņi vispār nesaprot latviešu valodu kā tādu. jebkurā gadījumā, atlikušo ceļu līdz pieturai sapinkšķējos no tās drausmīgās pazemojuma un bezspēcības sajūtas. |
|