| pieloc', māmiņ, skolas somu... |
[Oct. 29th, 2015|12:33 pm] |
E saslima pirms nedēļas, otrdienā. uz skolu negāja. Tikai šonedēļ otrdienā viņu 'atlaida'. nevis slimība, bet gan skolas dzīve. No bērna, kurā sakāpināts satraukums un nemiers, bailes mijas ar sakāpinātu kautrību, noslēgtību, viņš kļūva par veco, labo E, kādu to pazīstu, un mēs kopā pavadījām un turpinām pavadīt daudz laba laika. Viņš atkal dungā savā nodabā, danco ik pa brīdim, daudz runā un uzdod jautājumus, visu ko grib zināt, guļ ilgi un mierīgi, ir tik nenormāli foršs. Vispār man ļoti patīk mans bērns un patīk ar viņu pavadīt laiku - ir ļoti interesanti. Ar vienu prāta stūri negribīgi domāju par dienu, kad atkal būs jāiet/jāved atpakaļ uz skolu. Kā būs jādomā, kā izlavierēt un atrisināt situācijas, ko rada klases audzinātāja "salauzīsim to bērnu un tad viss būs kārtībā" un E, kurā ļoti, ļoti, ļoti negribas ielikt nepatiku pret mācīšanos. Aizpagājušās nedēļas beigās E atteicās pildīt mājas darbus, kurus uzdeva attiecīgā skolotāja, viņš 3 stundas - līdz aizdzinu gulēt - nosēdēja pie atvērtas burtnīcas un neko nedarīja, neietekmējoties nedz no psiholoģijas rokasgrāmatu pārrunām, nedz brutālas uzpirkšanas ar multenēm un salčukiem. Vienlaicīgi viņš var apraudāties par to, ka slimības dēļ nepabeigs uzdodo, bet klasē palikušo uzdevumu pie kādas citas skolotājas, vai vairākkārtīgi iet uz veikalu, lai izvēlētos vispiemērotākos līdzekļus kāda cita uzdevuma izpildīšanaai..
Es nezinu, varbūt vienkārši jāmaina stratēģija un 'izglītība tas ir kapitāls, ko tagad tev iedod bez maksas, bet pēc tam tu to visu mūžu varēsi tērēt un gūt labumu' vietā ir jāatzīst, ka skola ir cietums un skolotāji uzraugi - nelec acīs, nerunā pretī, dari, ko tev liek, pēc tam mājās pārdarīsim un es tev parādīšu, kā to var visu forši paveikt un cik tas viss nozīmīgs un aizraujošs. |
|
|