| |
[Aug. 9th, 2014|09:51 am] |
Lasu par to amerikāņu ārstu, kas ar ebolu atgādāts mājās, un tik īpatni: izsklausās, ka viņš ir ļoti reliģiozs. visur dievsdievsdievs. Stāsts ir tāds, ka džeks ne no šā ne no tā, bez īpaša aicinājuma un vajadzības ar sievu un diviem sīkajiem aizpirž uz pašu karstāko Āfrikas punktu, tur viņš un sieva turpinājuši darbu arī, kad sākusi izplatīties ebola, abi saķēruši to un brauc laimīgi mājās. Izklausās diezgan haotiski un riskanti. Bet viņam (nezin, kā viņai, paziņojums vēl nav bijis) tas viss ir ļoti loģiski un pamatoti, jo visur ir dievs. Dievs aicinājis viņu kalpot, dievs testējis ar slimību (visvairāk kavējos pie paziņojumā minētās miera sajūta, kas pārņēmusi, uzzinot, ka ir noķerta slimība, viņš zinājis, ka "God was reminding me of what He had taught me years ago, that He will give me everything I need to be faithful to Him."), nu, un protams, tā ir Dieva žēlastība, ka viņš tagad atveseļojas.
un es ļoti kavējos pie tā paziņojuma kopumā, jo nekādi nevaru saprast un pieņemt, kāpēc cilvēki vienkārši nedzīvo normāli nost? Jo visu to, kas tiek darīts, var taču darīt arī darīšanas pēc vai ar minimālākiem un piezemētākiem pamatojumiem. Palīdzēt afrikāņiem vai geto bērniem blakus kvartālā var arī ne tāpēc, ka "Dievs mani sūtīja", gribēt un varēt atveseļoties var ne tikai tāpēc, ka "dievs mani pārbauda" un, ja notiek kas labs dzīvē, tad "dieva žēlastība" ir solis, ko var veikt, bet var arī neveikt pēc tam, kad esi bijis priecīgs un pateicīgs par labo, kas noticis.
Tā kavēšanās lielākoties sanāca, jo man tīri intuitīvi šķiet, ka persona šajā gadījumā - Dieva vārdā - ir ļoti riskējusi.
Un vēl tāpēc, ka gadījumos, kad kāds tik ļoti "paļaujas uz dievu", es viņiem jūtu līdzi mazāk, jo, nu, ko tad es tur bāzīšos, ja jau cilvēkam tāds ietekmīgs draugs un tas, laikam, nav labi, jo varētu būt saistīts ar tādu - atkal intuitīvu - kā sodīšanu ticības/neticības saspīlēto attiecību kontekstā, kurā es vairāk esmu agnostiskajā spektra galā.
P.s. Tas "horror, horror" un "es turēju viņu rokas un atceros katru seju, katru vārdu" gan baigi atsita Holivudas kino, nez, vai tā ir kaut kāda amerikāņu lieta, izteiksmes maniere vai arī mana samaitātā uztvere... |
|
|