| |
[Sep. 12th, 2013|09:54 am] |
|
katru reizi, kad es dzirdu vai lasu to, ka "mammas un vecmammas izaudzina dēlus par ņuņņām", mani tas pat neaizskar un nesadusmo, bet vienkārši sāpina. Jo es, piemēram, esmu māmiņa un man ir dēls un es nesaprotu, vai tiešām tas, ko jūtu pret savu bērnu un tas, kā pret viņu izturos, var būt slims; kaut kāda Rudzīša Lielā Māte, kas sabeidz viņu un viņa dzīvi? Tas, ka brīžiem es ilgojos viņu atkal redzēt, tas, ka man ir prieks ar viņu pavadīt laiku, būt klāt un redzēt, kā viņš aug, apgūst lietas u.tml.? Un bērns pats? Vai jūs zināt, kā tas ir, kad bērns tiecas pēc saviem vecākiem, viņu uzmanības, ieinteresētības, draudzības? Jūs, kam ir bērni, vai tiešām kāds ko tādu var teikt, reāli to domājot? |
|
|