| |
[Mar. 25th, 2012|09:05 pm] |
Aime ton pere ir viena ļoti īpatna filma. Sen, sen, šķiet, videnes beigās/augstskolas sākumā vēlējos to noskatīties, taču kolektīva dēļ brīvprātīgā piespiedu kārtā nācās savu kino biļetes naudu notērēt uz Terminators 3, kas, manuprāt, bija vissūdīgākā no visām Terminatoru sērijām, kuras gan nevienu citu, izņemot šo, uz lielā ekrāna redzējusi neesmu. Taču pēcāk sagrabināju $ un aizgāju vienatnē noskatīt filmu ar angliski pilnīgi neadekvāto, franciksi pieņemamu, bet vislabāk, manuprāt, krievisko nosaukumu "cieni tēvu savu". Teiksim tā, ja man būtu izdevies toreiz aizvilkt pārējos uz šo filmu, tad tas būtu totāls dizāsters lielākam cilvēku skaitām, nekā T, kas nepatika tikai man, jo "cieni tēvu savu" bija totāls sūds. Izstiepta, samocīta, bez attīstības etc. Bet tik un tā visu šo gadu laikā ik pa brīdim atgriežos pie tās. Jo doma jau tur ir spēcīga un bieži vien arī sāpīga: cik ļoti bērniem ir jāsaprot un jāpieņem savu vecāku brīvība un cik ļoti vecākiem ir jāspēj uzņemties atbildību un ziedoties, neatkarīgi no savām egoistiskajām vēlmēm. Spoileri, izklāstot morāli, es jums netaisīšu, jo, morāle ir visa šīs filmas sāls, taču filmai ir superspēcīgs fināls. tās pārdesmit sekundes īstnībā izdara to, ko visa garā filma mokpilni mēģina, bet nevar. Tb vienīgais iespējamais atrisinājums. Abām pusēm. |
|
|