|
[Feb. 7th, 2012|05:17 pm] |
es, piemēram, labprāt pirktu atbildigi audzēto, nesaķīmiķoto pārtiku, vienīgais, man kaut kā nepatīk, ka iepakojums parasti 'bio', 'eko' u.tml. produktiem ir tik smalks, ka man, protletārietim, reizēm šķiet, ka par preci samaksātā nauda, kas tomēr ir augstāka, nekā par ķīmiķoto produktu, tikai daļa iet par produktu, bet gana liela daļa aiziet arī par smuko, pareizo iepakojumu. man, piemēram, nebūtu problēmas pirkt sviestu uz svara, sviestpapīrā. arī visus citus produktus mierīgi varētu kaut avīzē tīt, vai bērt avosjkā vienu virs otra, nav man vajadzīgas nekādas nebalinātā, pārstrādātā kartona kārbiņas ar bezsvina krāsas uzprintējumiem u.tml. |
|
|
|
[Feb. 7th, 2012|05:29 pm] |
rammstein dzīvajā es klausīšos kā jau īstam latvietim Latvijā piedienas - tad, kad viņi veci kā dinozauri brauks te spēlēt savas pirmsnāves tūres. jo nekādi agrāk nesanāk tikt. Pirmajā reizē es biju par mazu un man būtu veselu mēnesi jākrāj pusdiennauda, lai nopirktu biļeti. Otrajā reizē es biju uz ilgu laiku ārzemēs. un tagad.. tagad vienkārši pieļauju, ka visas biļetes jau izpirktas :( |
|
|
Sehnsucht |
[Feb. 7th, 2012|07:57 pm] |
veca mīla nerūs, vai zinies. Rammstein, tā ir bērnība (šķiet, jau kādreiz kkur cibā eksplicēju par 90' gadu pirmo pusi un vidu, kur pamatskolas biedrenes vecāki no Berlīnes veda iekšā postpadomju teritorijā visādas Vakareiropas brīvulības tikumos un priekšmetos). Skaidrs, ka viņu mūzika, īpaši jau pēdējā laika, ir ļoti skumja un paši protagonisti arī jaunāki nekļūst, tā teikt, pat Hitlera izvestā selekcija tur nelīdz. Taču tas tāpat kā ar labu laulību - novecojot kopā gan tās grumbas ir tikpat mīļas, kā jaunības gludais vaigs, gan arī joki vēl joprojām smieklīgi, un arī te, klausoties rammstein, štrunts par pēdējo labo vai nelabo singlu, tā vietā prātā nāk visi tie biedri un biedrenes, ar ko bērnišķīgā pāli saspārdīt cigarešu automātu, kas doičmarkas ņem, bet pīpes pretī nē, salt un miegoties autobusa pieturā kaut kur vācijas švarcvaldē, pa vidam starp maziem, mīļiem strādīgu mietpilsoņu miestiņiem. priekos un bēdās, tā teikt :D
klik
un, kad Tils dziedāja Heirate mich, mēs kliedzām nevis to, ko prasa lirikas, bet gan sirsnīgu 'Ja, Ja, Ja'! :D |
|
|