| |
[May. 3rd, 2011|10:46 am] |
baigjocīgi ir ar visām tām personiskajām atmiņām. Piemēram, bija lasīts par Nižinski tajā agrīnajā Djagiļeva pirmā piegājiena posmā. Nu, tur visi baksti un benuā un stravinski un visas tās D. svītas ekscentricitātes u.tml. un tad lasi sievas atmiņas par savu vīru un viņš rādās pavisam citādāks. diametrāli pretējs.
Protams, no sākuma šoks un pamatīga skepse, jo, nu, beibe totāla grūpja, prātam neaptverami vnk seko Nižinskim ik uz soļa, abet beigās sanāk viens no jokainākajiem saprecēšanās stāstiem - seko, seko, rezultātā gandrīz nekāda, tā, ka pat beigās vnk atmet ar roku un tieši tajā ar roku atmešanas brīdī pienāk vēsts no Ņ., ka šis aicina viņu kļūt par savu sievu. Viņi pat nerunā vienā valodā un nav ne vārda lāgā pārmijuši! Beibe pat domā, ka viņu kolēģi vnk nes cauri. Bet nē, izrādās pa īsto. Saprecās, nodzīvo visu mūžu kopā ņe razļej voda, tiek pie bērna, kuru Ņ. mīļo un lolo tā, ka mātei vispār nav ko tur darīt.
Un tad ir Djagiļevs ar savu loku, kur, piemēram, Žans Koktō ōperā izņirdza Ņižinski, ka "This year your creation is a child. The Spectre de la rose chooses the part of a father. How utterly disgusting is birth" un, kā to novērojuši citi ļaudis: "They [men who led lives like Sergey Pavlovitch_tb. homoseksuāļi] proved to be extremely powerful, strong, unforgiving enemies. In all classes and positions they were everywhere against those whom they considered unfaithful to their ideal; like a steel wall they stretched across the world".
Tā kā Ņ nebija vienīgais, pret kuru vērsās Djagiļeva aizvainotā godkāre - D kontā ir baletdejotāji, komponisti, mākslinieki un virkne citu ļaužu, no kuriem daļa izrādījās gana talantīgi, lai tomēr noturētos virs ūdens, tāpēc beigu beigās mans prāts tomēr sliecas par labu tās sievietes redzejumam. Kur Ņ. ir ļoti vienkāršs, loti sirsnīgs un absolūti ģeniāls. Tas, kā viņi iet cauri visam tam I PK vājprātam, visi ultranacionālie sviesti pat vienas ģimenes ietvaros, kara gūstekņi etc. un kļūst tā mulsinoši, nu, Nižinski glāba viņa talants, ka tiešām visas pasaules karaliskie nami un bagātnieki un politiķi un diplomāti rakstīja kļauzas un atbrīvošanas vēstis, kā arī šis talants ļāva viņam atsākt savu darbību augstā līmenī pēc tam, kad viss apkārt juka un bruka. Kurpretī, šķiet, vienkārši labs cilvēks bez īpašiem dotībām līdzīgās situācijās ātri vien nokļūtu zem tilta. Kā arī ķecerīgā nesaprašana, vai "labs cilvēks" tiešām bija rakstura un īpašību, vai tomēr tās specifiskās bioķīmijas dēļ, kas dzīves vidū aptumšoja viņa prātu... |
|
|