| |
[Aug. 22nd, 2010|10:04 am] |
|
hehe, ko nozīmē krīze - pērkot 'piezīmjdatoru' garantijas laiks no 2 gadiem ir samazināts uz 1. Cik mīļi. Man kaut kādā mērā ļoti besī ārā gadžetu pasaule, jo reklāmas bizniss tur ir razkruķīts tā, it kā ar savu mp3 pleijeri var fotoaparātu vari aš kosmosā uzlidot, visi tādi metāliski spīdīgi, sterili un atsvešitāti, 'i'm gonna take you to another dimension'. Vien, tad gad tiešām iegādājies to priekšmetu, jau pirmā gada laikā viss ir apskrāpēts ar nodilušu sudrabkrāsu un skārienjūtīgo virsmu, ārā krītošām kājiņām, sprūstošu vai laukā birstošu klaviatūru, ar laiku mēdz arī skrūves pazust un pikseļi izsvilt. protams, par visadiem softiem pat nerunāsim, jo atvērtāks, jo lielākas iespējas, ka jānomaina pirms vispār pc sākt lietot (es saprotu, saprotu, ka atvērts tas ir tamdēļ, lai lietotājs varētu pēc iespējas labāk piemērot savām īpašajām vajadzībām, bet, nu, ir nācies saskarties ar tādiem, kur manas prasmes un zināšanas vnk pasaka čau) un tad ir visādi bremzējoši tekstredaktori, atmirstošas skaņkartes un usb porti, kas funkcionāli pašiznīcinās. tā kā gads tiešām ir optimāls laiks, lai atkratītos no jebkādas atbildības par tiem izstrādājumiem, vien kā pircēju mani tas nu galīgi nemotivē izvēlēties modeli, par kuru es varētu piespiest sevi atstāt nedaudz vairāk $, nekā man pieder/esmu plānojusi atstāt. |
|
|
| par tām iedzimtām idejām |
[Aug. 22nd, 2010|07:03 pm] |
Rotaļlaukumā divas mazas krievu meitenītes, apskatot putna kaku uz rotaļstalažām, saka: "to mans bērniņš uzkakāja", uz ko otra meitene atbild: "nē, man ir dvīņi, to viņi uzkakāja". Abas pašas tādā vecumā, kurā knapi stabili staigāt da runāt iemācījušās, vārdi tik plakani un sirreāli no viņām izskanēja. Tikmēr lielākās meitenes skraida apkārt ar ratiņiem un ceriņu pudurī ir ierīkojušas pavardiņu ēst taisīšanai un gultiņas lellēm, kurām ar pulksteņa precizitāti maina pamperus, baro un ucina. Un pēc tam, kad izaugs, tad ticēs vai pat pašas skandēs, ka būt par mātēm, tas aš ģeētiskā līmenī ir sievietēm ielikts.
Kurpretī puikām šajā pašā rotaļlaukumā ļauj spert pa bumbu un nocūkoties smilškastē (jā, jā, jau nepilna gada vecas meitenes ir ar auskariem ausīs, baltām kleitām (BALTĀM! KLEITĀM! mēnešus vecam bērnam rotaļlaukumā!) un mammas ved pie rokas, lai uzmanītu, ka tās nedz žagariņu, nedz čiekuriņu paceltu, vien glīti un rāmi pa asfaltēto celiņu šurpu turpu stiagātu) un nemudina trennēt bērnkopību uz plastmasas leļļiem, līdz ar ko pēc gadiem 20 šīs mazās meitenes tieši tāpat kā viņu mammas, glīti sasietās copītēs, sintētikas kleitās stāvās rotaļlaukumā un pārspriedīs mājsaimniecību ar citām tādām pašām mammām, kamēr jaunie tēvi (kurus šās ar viltu "sieviete ir kakls, kas groza vīrieša galvu" un sociālo inerci būs apprecinājušas uz sevis) šausmināsies, cik drausmīgā toņkārtā skan zīdaiņa brēciens (tamdēļ jāiet blakus istabā prom un jāuzgriež mūzika skaļāk) un kā smird viņa kaka (tamdēļ nevar nomainīt autiņbiksīti) un ka vispār nav vairs laika sev un saviem hobijiem un tamdēļ labāk bērnus nogrūst mammām, jo viņas taču tā daba ir iekārtojusi.. |
|
|
| Freestyler |
[Aug. 22nd, 2010|11:28 pm] |
A jūs zinājāt, ka O.Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolā tajās amatu mācībās šķir meitenes no puišiem? Nu, ir jau tā, ka mācību ietvaros visi apgūstot visu, un, ja ir īpaša vēlme, neviens netur puiku pāriet uz 'meiteņu amatu' vai arī skuķim iepazīties ar puiku prasmēm. Vien ar izņēmumu - metālapstrāde un kokapstrāde. šīs divas lietas ir rezervētas ekskluzīvi puišiem. Rīga, Latvija, 2010.gads.
atpakaļceļā viena iešvilpojusi bomžiha nekādi nevarēja trāpīt mobilas pareizajā pogā, lai ar nolikšanu vai pacelšanu apklusinātu tā melodiju - Bomfank mc's 'Freestyler'. Uz šīs nots arī beigšu, bnakti! |
|
|