| to wallow in the mire |
[Aug. 2nd, 2010|11:30 pm] |
vairākas dienas atpakaļ es sapņoju, ka man ar cirvja trulo galu iedo pa pakausi tā, ka asinis šķīst. pāris dienas atpakaļ es sapņoju, ka man tiek iešauts mugurā (lai gan pēcāk tas netraucēja ar draugiem iesēst naksnīgā kafē kko svinēt un interesentiem demonstrēt, lūk, kādi man asiņaini apsēji un kāds tur caurums mugurā:). Aizvakar sapnī kāds Robertam Zīlem līdzīgs vīrs ar smailpurnu apaviem stāvēja uz manas, zemē nokritušās baltās jaciņas (kuru pēdējo reizi atminos lietojusi vidusskolā, bet tas nu tā...) pašā viducītī bradājamies. un pat tagad, kad esmu laimīgi un skumīgi tikusi cauri savam Nurijeva klucim, man pat nav iespēju atzīmēt šo svētsvinīgo notikumu ar tam atbilstošu kīnō epizōdi. Jo šī epizode nav jūtūbē.
vobščem, ja jums ir iespējas noskatīt filmu "Le pont des arts", tad tur kkur 1./3 ir aina ar vecu, bagātu geju, kas savas mājas greznībā rāda izsmalcinātu baroka teātra mākslas gabalu jaunam, skaistam, ādas apģērbā tērptam vīrietim, kurš manāmi izskatās garlaikots un izskatās, ka varētu iztikt arī bez šī priekšnesuma un ķerties pie lietas, jo visi jau zina, kamdēļ viņi tur ir un nevienam īstenībā nav pretenziju. tāds Gustavs f. Ašenbahs, bet samocītā fail versijā |
|
|