| nepieslēdzos APLAM |
[May. 27th, 2010|10:54 am] |
|
grāmatās visaizraujošākā ir pirmā rindiņa. Tas, kā autors vienā sentencē piesaka savu garadarbu, uzdod toni. Teātra izrādēs pirmais izsacītais vārds ir pats šausminošākais. Nu klusums, kkādas iestudētas darbības parasti viena aktiera izpildījumā uz skatuves. Sava veida "ievelkošais" rituāls. Un tad balss skaņa. Hipnotiskais klikšķis, pēc kura tu vai nu esi tajā visā iekšā, vai vnk nepieslēdzies izrādes realitātei. Taču vismulsinošākā ir pirmā kustība kustību pasākumos. nav nekāda ievadošā rutāla, tā ir vairāk kā tāds izaicinājuma pliķis sejā. horeogrāfi un dejotāji pret skatītājiem un otrādi. Vakardienas pasākumā kaut kur jau pirmās daļas beigās bija skaidrs, ka skatītāji ir uzvarējuši un dejotājiem vienīgais uzdevums bija noturēties, nu, tā, lai pasākums no garlaicīga nepārvēršas par totālu izgāšanos. Kamēr viņi tur uz skatuves tā vingroja (lai jau ļaudis uzlabo savu fizō), es domāju par to, ko, atnākot mājās, ēdīšu, vai E jau gulēs, vai tomēr pagūšu vēl parotaļāties ar viņu, ka varbūt pirms miega kādu kīnō paskatīt un kādu. tāda padejošana mazliet un ne smakas no "es tūdaļ eksplodēšu, es tūdaļ nomiršu, fāāāāk!". |
|
|
| dibenāāārautaisssdiskōōō JA! |
[May. 27th, 2010|11:43 am] |
|
pārdzīvojot vakardienas deju neveiksmi (es tiešām vēl joprojām netieku vaļā no sajūtas, ka viņi tur vnk vingroja. nepārtraukti atkārtojot kustības, kas stereotipiski asociējas ar "moderno deju", piemēram, sašļukt uz priekšu un tad strauji atliekties atpakaļu.tml.), nu vo, mēģinot tikt vaļā no tās sājas sajūtas, vazājos pa māju apkārt, džingelējot Dibenā Rauto Disko. |
|
|
| mans mākoņtēvs, mans hūteskungs, buldōzerītis :* |
[May. 27th, 2010|09:57 pm] |
Labi, man jāatzīst, ka es ne tikai neesmu oriģināla, bet es esmu pat ļoti neorģināla. No visas kvalitatīvās popsas, eju absolūti sviestā no Bila Laswela. Vēl Voblu Džā var mēģināt pamēroties spēkiem, bet principā viss, kas nāk no BL man nekritiski un bez aizturēm sakrīt sirdītē. Es saprotu, ka tur nav nekā grandioza vai odiōza, bet vienlga; kam viņš pieliek savu roku - vai tie ir āfrikāņi, irāņi, indieši, jamaikieši, kubieši, "klasisks" džeziņš, dubiņš, vai vnk popsas trompetītes - tas uzreiz manās acīs (ausīs gan vairāk, be, nu...) kļūst zelts.
upd. bļe, tā kā nevaru izvēlēties, kuru jums tonīti piedāvāt, saņemiet, kā teiktu Montija Pitons: end nāāu samsing komplītlī different: Zi Lārč |
|
|