| nepieslēdzos APLAM |
May. 27th, 2010|10:54 am |
|
grāmatās visaizraujošākā ir pirmā rindiņa. Tas, kā autors vienā sentencē piesaka savu garadarbu, uzdod toni. Teātra izrādēs pirmais izsacītais vārds ir pats šausminošākais. Nu klusums, kkādas iestudētas darbības parasti viena aktiera izpildījumā uz skatuves. Sava veida "ievelkošais" rituāls. Un tad balss skaņa. Hipnotiskais klikšķis, pēc kura tu vai nu esi tajā visā iekšā, vai vnk nepieslēdzies izrādes realitātei. Taču vismulsinošākā ir pirmā kustība kustību pasākumos. nav nekāda ievadošā rutāla, tā ir vairāk kā tāds izaicinājuma pliķis sejā. horeogrāfi un dejotāji pret skatītājiem un otrādi. Vakardienas pasākumā kaut kur jau pirmās daļas beigās bija skaidrs, ka skatītāji ir uzvarējuši un dejotājiem vienīgais uzdevums bija noturēties, nu, tā, lai pasākums no garlaicīga nepārvēršas par totālu izgāšanos. Kamēr viņi tur uz skatuves tā vingroja (lai jau ļaudis uzlabo savu fizō), es domāju par to, ko, atnākot mājās, ēdīšu, vai E jau gulēs, vai tomēr pagūšu vēl parotaļāties ar viņu, ka varbūt pirms miega kādu kīnō paskatīt un kādu. tāda padejošana mazliet un ne smakas no "es tūdaļ eksplodēšu, es tūdaļ nomiršu, fāāāāk!". |
|