| |
[Dec. 7th, 2009|01:57 am] |
tad, kad ar e atgadījās kas tāds, ka smieklīgi nebija un pirksti tirpa un juka, spiežot podziņas palīdzībai, kas ātra. Tad mēs nonācām vietā, kurā - lai arī domāju, ka esmu visādus murgus izcietusi - piedzīvoju ko neiedomājamu. Godīgsakot, man krīt uz nerviem ļaudis, kas kā princeses uz zirņa, nespēj būt, ja apkaŗt nav kapa klusums, nu, tur čīkst par adatas nokrišanu pie zemes iemigšanas laikā vai kaimiņa klepu, lasot grāmatu un tā. Dievagodavārds, tādā ziņā esmu pacietīga un iecietīga un asfalta urbis īpaši netrauce man miegu. Bet te man bija tas gods un iespēja izmēģināt nepārtrauktu - ai mīn, tiešam praktiski NEPĀRTRAUKTU - īdēšanu nepilnas 48 h no vietas. Ar mums palātā 6x6 metros dakterējās viens maziņš bērniņš, kura mamma - īstena purčika šmara plus vēl ar otru bebi vēderā un stāstiem, cik kruta ir dzemdībnamā, jo tur var brīvi iet laukā pīpēt un tusēties ar apsargiem naktīs - nepārtraukti bakstīja to mazo nabaga bērnu, lamāja un dunkāja viņu, šņāca un kratīja un visādi citādi rīkojās, ka tas bērns ne tikai īdēja no visiem tiem sūdiem, kas viņu smacē plaušās, bet arī no tā, ka mammu var saukt, cik izmisīgi grib, viņa tāpat nemierina, lai neteiktu vairāk. Nu lūk, 5dien 3os naktī sāka, 6dien uz stundu diendusas laikā iepauzēja un turpināja visu atlikušo laiku līdz šim brīdim iepauzējot uz pāris stundām naktī. Pizģecs, laukā no palātas tikt nevar, savs sīkais jānotur 1m" robežās ar katetru nekustīgi vēnā un tam visam klāt nebeidzama, nebeidzama īdēšana dienu un nakti, līdigi kā to dara smilkstoši suņi, papildināts ar vienas kuces derdzīgo šņākšanu visai skaļā toņkārtā.
E gulēja īsus brīžus, ausis aizpiedis. Es gulējusi šī vārda klasiskajā noozīmē, neesmu vispār. Vienīgais mierinājums, turot acis ciet, bet prātu nomodā, bija atcerēties iepriekšredzēto VikiKristi Barselonu; domāt par to, cik jauki ir dzīvoties bez krūštura, braukt ar velosipēdu pa vasarīgu mazpilsētu, drātēties virtuvē uz grīdas un dienas vidū netraucēti darīt savu darbu brīnišķā mājā ar dārzu etc.
šodien pārsteidzošā kārtā visi gaģušņiki slēgti, taču viens atradās, slepenīgs un slēpts; tajā balināta tante uz taburetes pakāpusies krāmēja ziemassvētīgi izrotātā altārī jaunu šmigu un divi pjaņicas pārsprieda Krievu-Somu karu, ar Thel nosmējāmies, ka analogie datorspēļu fani (oldskūls, tipa), kur virtuālu šāvēju vieta ir verbāla samērošanās ar avatariem :)
mazgāties, gulēt un brokastvietā atpakaļ uz katorgu. Nu jau 10 dienas, gala vēl neredz. Jums visiem klik klik klik |
|
|