| jacques vache // Le point des arts |
Dec. 7th, 2009|02:49 pm |
Agrāk nekadnekad, bet man pamazām sāk patikt pārsteigumi.
Līdzi iedotā grāmata. uzliktā dziesma pirms miega vai no rīta. Filma.
Neatminu pēdējo reizi, kad būtu ko piedzīvojusi, bez iepriekšējas sagatavotības, priekšstata, ko plus mīnus gaidīt un kā. Šoreiz pilnīgi nekā, mākslas darbs pats par sevi, tāds, kāds tas ir un nekādu atslēgu un šortkatu. Visgrūtākais ir piespiest sevi pieņemt autora iecerētā laika nosacījumu. Kad tas izdarīts, tad darbs vijas un vijas kā pīne un savij arī tevi iekšā, paribē sažņaudz un nelaiž vaļā, elpa kļūst sekla un saraustīta. Tu plūsi līdzi, kāp un krīti.
filma varbūt nav izcila, tā pat varētu būt viduvēja, teksti vietumis banāli, ja būtu zināšanas par ko un kā tas viss. bet nav, nav pat vēlmes mēģināt saskaldīt vārdos šo piesātinājumu. Laiks, laiks ir vienīgais vērtīgais maiņas līdzeklis. |
|