| fanfāras |
[Aug. 2nd, 2009|12:00 pm] |
Tātad, jaunais vilnis ir noslēdzies. Kopumā varu teikt, ka šovs šogad bija izklaidējošāks, nekā citgad, tā kā izteiktāk aktualizējās ne-ar-dziedāšanu-tieši-saistītie semantiskie slāņi...
Galvenie varoņi kļuvuši nenormālīgi veci rosinot atmiņas par kunstkameras eksponātiem.
jaunie varoņi ir tikai dūmu aizsegs, meitenes bonbongas, sprauni puikiņi un kastrētas-trenētas balsītes.
šovbiza aizkulises Krievijā ir ultra pretīgas. Ievērtējāt, kā Kirkorovu pieteica? - totāli nogānīja pieteikšanas vietā. tā ir, kad ar allu neguļ un neprotas atstāties no olimpa dieviem tad, kad jamējā pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Toties šogad dziedāja allas jaunais protežē, kuram, tieši tāpat kā visiem iepriekšējiem (ģērbēju Zverjevu atcerēsimies, piemēram) ar dziedāšanu nav nekādas saistības (atcerēsimies arī, dārgākās biļetes uz šo festivālu bija 18 000Ls). Baskovs arī balansē uz naža asmens starp apsmieklu un vienaldzību - nolaidies no semi-operas neaizskaramībbas augstumiem uz papsa skatuves - kā nekā izšķīries no savas sievas-miljonārpapucīšmeitiņas. Galvenais būt kāda varenā protežē, tad karjera iet kā smērēta, tipa, jumts vai aizmugure vajadzīga, tur, allas ietekmju loks, tur Paulsa vai Vaikuļē.
Ja latvijā miljonāru beibes kļūst par 'brīvmāksliniecēm' un 'interjēra dizainerēm' (nesen arī 'nekustamā īpašuma speciālistēm'), tad Krievijā katra sevi cienoša trofejsieva nodarbojas ar popdziedāšanu. Vai arī otrādāk, lai nokļutu uz skatuves, tev ir jāpapišas ar miljonāru, kurš uzsauc karjeru, vai arī jābūt miljonāra meitai, kurai karjera tiek uzdāvināta, piemēram, 18. jubilejā. Tā sistēma ir tikapt satrupējusi kā ģedovščina krievu armijā vai padomju perversā birokrātija, kuras mantojumu tagad Latvijā izbaudām visā tās krāšņumā |
|
|
| |
[Aug. 2nd, 2009|07:29 pm] |
Pusdienas diendusā atkal redzēju sapni (mazāk jāskatās kino, vai arī jākļūst par režisoru - šitie miega šovi norauj jebkādu atpūtu).
Tātad, stāsts ir par kādu akadēmiķi, hum.zinātnieku ap četrdesmit, bezkrāsas adītā jakā, bezkrāsas matiem un ērtos apavos ar mīkstu zoli. Viņs dienas vada tukšās bibliotēkās, kur vienīgā dzīvība ir parketa čīkstešana, kad pa to tiek iets un puteklīšu virmošana saules staros, kas krīt visšķērsām grāmatkrātuves lasītavai. Es esmu students no japānas, šī akadēmiķa 'laborants' jeb zinātniskais līdzstrādnieks, man līdzi ir sieva, kas ir kļuvusi nedaudz 'savāda' no vientulīgās dzīves svešā malā, viņa izturas maigi pret sievietēm, īpaši grūtniecēm, vēloties pieskarties to briestošajiem vēdreiem, bet pēdējā mirklī atraujot roku. Problēma ir tāda, ka es zinu, ka šis profesors, kura dzīve ir rāma un nomaļa, ir saistāms šausmīgiem noziegumiem, kuri ietver ļaužu spīdzināšanu, sakropļošanu un nāvi, bet par to nevaru būt pilnībā pārliecināts. Tāpēc viss sapins ir par to, kā es-laborants vēroju viņu-profesoru, viņu pašu - kustības, izskatu, grāmatas, ko viņš izvēlas - un viņa rāmo un nomaļu dienu plūdumu |
|
|