|
Jan. 29th, 2017|06:59 pm |
Nē, nē, iedomājies, ka esi istabā ar desmit cilvēkiem, no tiem tu un vēl viens sapņo, piemēram, par saulaino pasauli bez politiskām robežām, taču pārējie astoņi uzskata, ka robežām obligāti jābūt - un viņi nesapņo, viņiem is nav sajaukts ar ought, viņi balstās konkrētā empīrijā un noteiktās uzkrātās un pārmantotās zināšanās, pārējie divi skatās un visu izvērtē pēc "kā būtu kābūt", un ja ceļā kāds šķērslis, bremze, no tā pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas, lai gaita neapsīkst. Nu lūk, un šie desmit cilvēki istabā stāv, un tu saki, ka tie astoņi ir pilnīgi pretēji tavai konstitūcijai un identitātei. Un visi runā garām viens otram. Jo viens robežās redz jēgu, citam tas ir traucēklis.
Protams, var sapņot par pasauli bez kariem. Taču vismaz līdz šim brīdim cilvēces vēstures dati mums rāda pretējo. Paziņot starp sapņotājiem un empīriju, starp is un ought, starp "what feels good" vs "what does good" kaut kādu nepārvarāmu bezdibeni, paralēlus, nesamērojamus ontoloģiskos statusus - nu kam, priekš kam tā jādara. Jā, kognitīvi vienkāršāk, bet tā ir sevis aplaupīšana.
Man viens austriešu apgaismotais intelektuālis teica, ka jūtas daudz tuvāks un līdzīgāks Stambulas apgaismotajam intelektuālim, viņš ar stambulieti saprotas labāk nekā ar vietējo Štīrijas lederhosen lauķi. Man viņa teiktais, pareizāk sakot, tā inkapsulācija, ierakšanās tranšejās, šķita nepareiza, dead end. |
|