|
Jul. 26th, 2016|07:55 am |
o, o, malacīši, nu jau vēstures grāmatās no Hitlera uz Veimāras republiku atkāpušies. Nē, nu, ok, varam jau gatavoties veimāras finala atkartojumam, varam - zinot vēsturi un cerot, ka tieši mēs nonāksim otrā pusē - jau laicigi izprātot savus morālos attaisnojumus un pamatojumus, ko klāstīt pēc tam; taču es nesaprotu, nafig uzvesties tā, it kā būtu nolikts kāds ezotērēts liktenis, ko varam tikai piepildīt vai neko. Tieši to pašu enerģijas daudzumu, ko šobrīd pro-globāla-konflikta histērijā, var ieguldīt dzīvē, lai tā būtu tieši tāda, kādu vēlies. Neviens neliedz, pastorāli runājot, stādīt kokus, būvēt mājas un taisīt dēlus, ja gribi pasauli, kurā ir koki, mājas un bērni. (nē, nu, protams, ja gribas uz ežiņas galvu nolikt, tad citādāk, laipni lūdzam turpināt)
Jeb citiem vārdiem - man neinteresē praktiski militāri scenāriji (esmu sieviete, man tos nesaprast-daba liks pagulties zem uzvaretaja pec noklusējuma, thhh), man interesē tīri domas rotaļas līmenī iezīmēt, kuras sabiedriskās apziņas jomas un cik ļoti (kā) būtu jāpagriež, lai kļūtu konceptuāli iespējams (šobrīd) iedomāties nekonfliktu. |
|