|
Apr. 22nd, 2016|05:38 am |
dārgie līdzcilvēki, nav daudz, ko es patiesi vēlētos (vēlos es daudz, bet, ja nesanāk, tad nepārdzīvoju; šo, savukārt, vēlos bez variantiem), bet būtu ļoti brīnišķīgi, ja mēs varētu sadoties rokās un darīt tā, lai līdz manām ne būt ne aiz kalniem esošajām vecumdienām eitanāzija Latvijā būtu legāla. Es saprotu, saprotu, ka tur daudz visādu valīdu argumentu, kāpēc ne. Taču savā gadījumā es tiešām nesaprotu, kāpēc ne? Proti, neesmu ticīga, tāpēc virkne reliģiska rakstura pārspriedumu man nav saistoši. Tāpat arī no praktiskajiem daudzos neredzu problēmu - kopš cilvēks ir radījis rīkus, lai pagarinātu savu dzīvi diezgan ilgu, būtu tikai normāli, ja tiktu doti rīki arī šīs dzīves izslēgšanai pēc ieskatiem. Godīgi sakot, es pat atbalstu ne tikai dzīves piebeigšanu lielā vecumā, smagās slimībās u.c. dzīves kvalitātes neatgriezeniska zuduma gadījumos, bet arī jebkurā vecumā, bez kāda cita iemesla kā vnk mirtgriba jeb tas, kas šobrīd kvalificējas kā "pašnāvība" un, atkarībā no iesaistītības dažādās intelektuālās vidēs, izpelnās vienu vai otru vērtīborientētu novērtējumu. Es zinu, zinu, tur ir daudz "bet", lielākā daļa tādu, uz kuriem man nav atbilžu un risinājuma piedāvājumu. Taču manā grāmatā cilvēks drīkst negribēt dzīvot jebkurā vecumā, arī ja tas ir kļūdains lēmums - tieši tāpēc, ka tas ir kļūdains lēmums, tas radīs precedentus un radīs nepieciešamību ļaudīm cīšāk padomāt, nevis paļauties uz automātisku spriedumu, kura noklusētais iestatījums ir "nē" (un visi tie sūdi, kas visām pusēm ieslēdzas "jā" gadījumā). Uz savu vecumu un mirstīgumu meditēju jau sen, tāpat uz savu vecāku mirstīgumu, kā arī uz to, ka mans bērns man nepieder un, neatkarīgi no ieguldītajām pūlēm, viņš var nerealizēties vai pat beigties pirms manis; mani pārpalikušie vecāki ir bijuši spiesti pārskatīt savas attieksmes brīdī, kad manas medicīniskās pārbaudes potenciāli varēja izrādīties ar ļaundabīgiem slēdzieniem; bērnu savukārt audzinu latviskajā "tek, saulīte, tecēdama" garā, ka vecāki nav mūžīgi (un tāpēc jāmācās pakaļiņu noslaucīt pašam, thhh).
Vienu vārdu sakot, ņemot vērā manas attieksmes, izvēles un dzīves finansiālo dinamiku, es domāju, ka dzīves gals būs vientulīgs, slimīgs un nabadzīgs, un tieši tāpēc es vēlētos, lai būtu iespēja sevi izslēgt, kad jūti, ka pietiek, nevis cēli gaidīt "dabiskās" beigas (tas tik īpatni, kā "dabisks" tiek sajūgts ar visnotaļ nedabiskām lietām, piemēram, ir ok štopēt hormonālo kontracepciju, spraust spirāles u.c. lai nepaliktu stāvoklī, bet, kad esi stāvoklī, tad pats labumiņš esot "dabiskas" dzemdības; ir ok ārstēties, operēties, uzturēties dzīvam un plus mīnus "veselam", vēl kādu plastisku skaistuma procedūru uzmest pa virsu, bet izejai no šīs dzīves tik un tā jābūt "dabiskai" (lai gan man patīk papīriņi, kuros ļaudis ieraksta, ka nevēlas tikt glābti, gadījumos, kad kas notiek un ārstiem ir pienākums dzīvināt vaļā - mūsu lokā viens tāds 94 gadīgs onkulītis ar neapturamu sirds motoriņu šito bija izdarījis). |
|