|
Apr. 22nd, 2016|08:15 am |
Es laikam sāku nojaust, bet visā visumā es brīnos, ja tas strādā.
Manā izpratnē interese rodas kontaktēšanās laikā un tā turpinās tad, kamēr ir abpusēja.
Ja ir signāli, ka otru pēkšņi vairs neinteresē kontaktēties, tad lai cik patiesa būtu bijusi mana interese (un es vispār nesaprotu ideju par to, ka varētu kontaktēties tikai pieklājības pēc. Drusku to varu redzēt lietišķajos kontaktos darbā un šur tur varbūt varu novērojot pensionāru paaudzēs, bet arī minimāli), es vienmēr uztveru to tieši -- saprotu, ka pretī intereses nav, paraustu plecus un turpmāk skatos kontaktus citur.
Jo tāda mēģināšana sniegt savu sabiedrību tur, kur par to nav (vai ir pamats domāt, ka nav) interese, šķiet tāda velkoša uz līdzatkarību un arī pašcieņu zināmā mērā zaudējoša, kad otrs -- acīmredzami vēl īsti labi nepazīstams cilvēks -- tiek nolikts kaut kādā specvietā. Tāda teju mīlestība no pirmā acu uzmetiena. |
|