kad es biju latvijā, es iegāju grāmatnīcā un nopirku vonnegūtu. es gribēju visu ko citu, gandrīz jau paņēmu sātaniskās vārsmas, jo es jau šausmīgi sen gribēju tās izlasīt, bet beigās paņēmu vonnegūtu. un ne jau tāpēc, ka es būtu liela vonnegūta fane, bet tāpēc, ka es atcerējos, ka nekad īrijā neesmu nekad dzirdējusi par vonnegūtu. visi, kam es esmu ieminējusies par vonnegūtu, par viņu šeit nekad nav dzirdējuši un viņa grāmatas šeit es nekad neesmu redzējusi.
nu labi, es nekad neesmu arī speciāli meklējusi, bet visi tie rušdi, kureiši, velbeki un bukovski man aizslīd garām acu augstumā, lai gan viņus es arī speciāli nemeklēju, bet man nekad gar acīm nav aizslīdējis vonnegūts.

vakar es sēdēju brokastu pārtraukumā un lasīju to cilvēku bez valsts un brokastīs atnāca martins, kas šeit ierodas 4x gadā uz inventarizāciju ar savu kruto datoru, mazajiem skanerīšiem un vēl visādiem pribambasiem, tērpies savā tumši zilajā uzvalkā un uz divām dienām reizi ceturksnī ir galvenā persona veikalā, un viņš man prasīja, ko es lasu, un tad viņš teica, ka tādu vonnegūtu nezinot. bet tas jau nav nekāds rādītājs, var jau būt, ka viņš arī dostojevski nezina, es taču viņu nepazīstu.
bet arī kens vonnegūtu nezina, bet kenu es labi pazīstu un zinu, ka tas ir kaut kāds rādītājs. un arī tie kena draugi, kurus es augsti vērtēju, vonnegūtu nezina.

jā, mani tas pārsteidz, jo tā taču nav pat tulkotā literatūra. lai gan es neesmu pavisam godīga. lai viss būtu godīgi, man vajadzētu aiziet uz visiem apkārtnes grāmatveikaliem un tur pajautāt, vai viņiem ir K.V. grāmatas, jo tas, ka es neesmu redzējusi, nenozīmē, ka nav. nu labi, es neiešu uz visiem, es aiziešu uz diviem - uz vislielāko grāmatveikalu pilsētā un tad uz savu vismīļāko grāmatveikalu, kurā tirgo daudzas lietotās grāmatas. un tad es pateikšu, kā ir.