es nespēju saprast, vai tie cilvēki, kuri uzskata, ka monogāmija ir dabiska, ir vienkārši savādāki vai arī vienkārši liekuļi. vai arī es esmu šīs sabiedrības samaitātā daļa? nē, es kategoriski atsakos pieņemt domu, ka es varētu piedērēt samaitātajai sabiedrības daļai. tomēr dzīve monogāmās attiecībās līdz mūža galam liek manai sirdij agonijā sarauties un man paliek šausmīgi skumji.

tie cilvēki, kuri nekad nav krāpuši, vai nu nekad nav atstājuši savus partnerus uz pārāk ilgu laiku, vai nu ir pārāk konservatīvi (pasarg dies' no tādiem, viņi ir šīs pasaules ļaunuma iemiesojums), vai nu ir pārāk neglīti, lai viņus kāds iekārotu.

es pagājšnedēļ atgriezos no eirokrātu midzeņa un lielākā daļa to cilvēku, kas dzīvo tajā multinacionālajā vidē, iemācās dzīvot diskrētu dzīvi, kaut kur starp meliem un patiesību. mans vienīgais glābiņš ir nekad neatkāpties no mana vīrieša tālāk par diviem soļiem. un ja viņš brauc prom, braukt viņam līdzi. un ja es braucu prom, ņemt viņu līdzi.

šādos mirkļos vienatnē var sajukt prātā starp tiem soļiem, ko es speru simts reizes ejot no viena istabas gala līdz otram