Bļēē, mostos ar kņudoņu kaklā.

..Reti. Bet gadās. Vairāk kompānijā. Un reizēm kad kaut kas totāli ir nobesījis. Vai otra galējība -
Ir mirklis svēts, kas izskatās cigaretes vērts.

Apāc, kas tur ārā valda. Ar rokām jākārpās, lai tiktu uz priekšu kas par tveici. Nerunājot par to, ka velkot gaisu, liekas ka palagu nāsīs esi ierāvis. Nav tolka.
Sēžu uz vietas un pilu. Varētu būt, ka peļķi atstāju aiz sevis. Dirsa slapja, bet tik pat ātri izžuva, nonākusi tajā tvanā.
Ar līdzjūtību noraudzījos uz ceļa remonta darbiniekiem.
Nākošo līdzjūtību iešu izteikt masierim.
Bet tiekot ārā no pilsētas, kļūst drusku vieglāk.

Tos kokus ne vien ēnas dēļ vajag, bet skābekļa dēļ ar.

Palaida mani degošu. Paspēju atskriet un neatdzist lielajā lietus šaltī.

Draud pašaizdegšanās.
Traki nu. Un tā mēs wear ourselves out.

Bez sevis apjausmas, nav iespējams būt tuvam. Kā tu vari dalīt sevi ar citu, ja īsti nezini, kas esi? Kā cits spēs tevi pazīt, ja tu nezini, kas patiesībā esi?

Viens paņēmiens, ar kura palīdzību cilvēks veido spēcīgu sevis apziņu, ir stingru robežu noteikšana.

/ Džons Bredšovs "Atgriešanās pie sevis" /