Vakar izjutu, kur tā saturniski-plutoniskā enerģija sakoncentrējusies. Nogurumā grūti savaldīties. Negribot sanāca sarunas gaitā pacelt tematu un balsi.
Kad tādi lieli spēki piedalās, Tu vari zināt vai nezināt dienas fonu, tie tāpat Tevi raustīt kā marioneti.
Tāpēc ka ir procesi, kuriem ir jānotiek un vārdi kuriem ir jāizskan.
Tā ir palīdzība no augšas. Pat, ja tobrīd tas tā neizskatās.
Vienīgais, ko var darīt pēc tam (kad esi nomierinājies un brīdi paelpojis) ir atvainoties, paskaidrot visus "kāpēc" reizē arī izprotot otru.

Un rīts šodien piedāvā vārdus -
"Izaicinājumi, kas Tev tiek piesūtīti nav tāpēc, lai Tevi sakautu, bet gan tāpēc, lai Tu tajos augtu liels."

Tāpat kā sabiedriskā transporta šoferis pus 7 no rīta nejēdza bez bubināšanas un taisnošanās paskaidrot, ka ir notikušas izmaiņas kopš 1. maija cenās, tā arī vietējā pasta darbiniece bez riešanas UN atkal, mistikas sevis attaisnošanas un draudiem ar notāriem ( nesaskatīju vajadzību, absolūta liekvārdība) nejēdz paskaidrot situāciju.

Sērga kaut kāda šī nelaipnā, aizkaitināta, all the way grumpy attieksme. Brokastis vajag ēst, mīļie, un pameditēt 10min. Tas nozīmē celties agrāk, nevis izlekt no gultas, ieliet kafiju, kuru jau gudrais čaiņiks uz taimera uzvārīja pirms esi piecēlies, un testies no mājas ārā vēl pļumpējot pa ceļam. Tāpēc nē, es atsakos SAprast.

Nākošreiz pa vidu visam emocionālajam stāstījumam, sadzirdot galveno ko man vajag, vienkārši pateikšu "paldies" , pagriezīšos un aiziešu.
Laiks ir drausmīgi dārgs.



*Ne velti Endž, Tu teici, ka nedēļas laikā uz veikalu vairs nevēlējies šeit iet.

Ieej piektdienā, atkorķē Leffe un nostājies pie grāmatu plaukta.
Kura pieteiksies, tā būs īstā. Uz cik ilgu laiku, nav zināms.

Vispār FB ar saviem algoritmiem var aiziet uz vienu vietu.