Uz grāmatas beigām Bakmans protams ir aizkustinājis un saviļņojis.
''Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi ko cilvēks uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?
Daži acumirkļi. Cilvēkam, jebkuram cilvēkam ir tik maz iespēju palikt te, šajā mirklī, palaist vaļā laiku un justies. Mīlēt nevērtējot. Kaislīgi. Un dienām ejot, to skaits sarūk.
Iespējams, biežā bērnībā - vismaz tiem, kuru patībai dota brīvība. Taču vēlāk - cik bieži mēs varam plaši ieelpot, nerēķinoties ar robežām? Cik bieži varam no sirds skaļi līksmot, nejūtot kripatiņu kauna? Cik reizes varam izbaudīt amnēzijas svētlaimi?
Visas kaislības ir bērnišķas. Tās ir banālas un naivas. Tās nevar iemācīties - tās ir instinktīvas un pārņem mūs savā varā. Nogāž no stabilā pamata un aizrauj līdzi straume. Visas citas emocijas mīt tepat uz zemes, turpretī kaislība mājo visā izplatījumā.
Tieši šis iemesls piešķir kaislībām vērtību - nevis tas, ko tās mums dod, bet gan tas, ko tās piespiež likt uz spēles. Mūsu cieņa. Citu cilvēku apmulsums, nožēla, nosodījums.''
/F.Bakmans -Te bija Brita Marija /
What the fuck you were thinking?