Nestandarts
14 Marts 2019 @ 08:25
 
Kaķītim gribas dabu. Zaļumu. Ir pūpoli mājās ar ko patīk spēlēties. Ir tulpes un rozes ko uzgrauzt.
Bet tad vēl ir divos podiņos iesēta zāle. Vakar iedevu viņam mazliet ''papļaut''. Pagrauza un šodien jau ir izstiepies labs mauriņš.
Ķeza tikai ar to, ka parādot - šis ir priekš kaķīša - tagad gribas ar ķepu uzrakt tos podiņus. Euu, slapjš.. fuj, dubļi. Notirinām ķepu un iekrāsojam tapetes un aizkarus.
 
 
Nestandarts
14 Marts 2019 @ 09:56
 
''Kādu dienu es atskārtu, ka daudzus gadus biju dzīvojusi uz ļoti plāna ledus virskārtas. Daudzas reizes skatoties, ko grib citi, izsverot, kura no manām uzvedībām viņus visvairāk apmierina, kādai man jābūt, lai viņi mani var pieņemt un novērtēt. Tas aizņēma visu manu jaunību. Man bieži bija sajūta, ka neviens patiesībā neieklausās tajā , ko es saku. Man bija sajūta, ka tam ko saku, nav nozīmes. Daudz reiz cilvēki sāka runāt ''pāri'' manai balsij, it kā viņi to nespētu sadzirdēt. It kā es nebūtu runājusi. Tas sāka sāpēt. Un es aizvēru savu sirdi vēl vairāk. 
Savos 30 gados es sāku savu personisko izaugsmi. Es sāku daudz lasīt, meklēt un atrast garīgas grāmatas un rakstus. Es sāku pasūtīt Visumam to, kas man lika justies labi. Kas pieskārās manai dvēselei. Taču es to darīju sevis dēļ. Viena. Ar gandrīz nulles dalīšanos ar citiem. Biju tikai es un mana iekšējā pasaule. Zināju, ka nozīme ir kaut kam, bez kā mana dzīve nerada sajūtu, taču man nebija ne jausmas, ko darīt ar šo informāciju, kā atrast to, kas man ir nozīmīgs. Un par to, es sevi daudz vainoju. Un mana frustrācija attiecīgi pieauga. Jo es zināju jau pārāk daudz lietu, ar kurām būtu jādalās. Tas aizņēma milzu krīzi manā dzīvē, lai sevi kaut kā izpaustu. Dažus mēnešus man nebija darba un man nerūpēja, vai kādam patīk vai nepatīk, ko es rakstu, un es vienkārši uzsāku blogu, es rakstīju gandrīz katru dienu. Es jutos labi rakstot. Jutu, ka varu kaut kā veltīties pasaulei. Ka varu beidzot pievienot vērtīgo no savas pieredzes. Un tas kļuva par ieradumu. 
Taču tas ko man patiešām patīk darīt, ir rakstīt savus ieskatus, veidot saiknes, doties dziļāk un saskatīt lietas no cita leņķa, no citas perspektīvas, pievienojot garīgu dimensiju, kas piedod svaru un nozīmi mūsu dzīves momentiem. 
Un es jūtu, ka katru reizi, kad es rakstu, viena un tā pati sajūta piepilda mani ar Prieku, Entuziasmu, Pateicību, Mieru, Vērtīgumu, Enerģiju, Esību tajā mirklī. Šīs sajūtas ir mans dzinējs, un tās liek man turpināt rakstīt. 

/Taka - pavasaris 2019, Ibolya Beres - ''Angels of Golden Age'' /
 
 
Nestandarts
14 Marts 2019 @ 13:43
 
Ieraudzīju tos apskāvienā saķērušos ūdrus un nodomāju. A nu ,bet ziniet ko, Jums ir īzī atdoties Mīlestībai. Jūs pat peldat viņā. Dzīvojat. Vistiešākajā nozīmē - pie Mātes Dabas. Tur tikai Mīlestība pulsē.
Cilvēks tādā ziņā iemūrējies betonā. Plastmasas traukā ielicis mākslīgu ziedu, kas nav jāaprūpē un jāčubina. Visu pasācis naudā mērīt. Nu tak attālinājies, cik tālu vien var.
Nav brīnums, ka ar to ir problēmas.
Uz Sauli varētu cerēt, bet tai tak arī pagrūti cauri pilsētas smogam izlauzties.

Aj, nu atkal tā pārpasaulīga skumja piemeklējusi.
 
 
Nestandarts
14 Marts 2019 @ 22:21
 
Nīgrums pagaisa līdzko šams ieslīdēja grāmatu veikalā. Labi ka šī nobīde laikā, jo iegājis grāmatnīca, atklāja ka tur ir vismaz divas grāmatas, kuras ir jādabū īpašumā. Viena par neiroplasticitāti un otra par iekšējā bērna dziedināšanu.

Filma ''Blakus'' feina. Man patīk šitie mazbudžetnieki. Tur vienmēr viss ir īsts. Vienkāršs un īsts.
Pēc šī radās ideja jaunai filmai. Jo izrādās ir režisori, kas zvana un tā arī saka ''es gribu kaut ko filmēt! Tev ir kaut kas labs? Ejam FILMĒT!'' Nu tad ir baigi ok, ja atvilknē mētājas kāds scenārijs. You never know.
 
 
Nestandarts
14 Marts 2019 @ 22:47
Susur-iņ.  
Saberzēt deguntiņus.
Un likties uz čuču.