![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Savos 30 gados es sāku savu personisko izaugsmi. Es sāku daudz lasīt, meklēt un atrast garīgas grāmatas un rakstus. Es sāku pasūtīt Visumam to, kas man lika justies labi. Kas pieskārās manai dvēselei. Taču es to darīju sevis dēļ. Viena. Ar gandrīz nulles dalīšanos ar citiem. Biju tikai es un mana iekšējā pasaule. Zināju, ka nozīme ir kaut kam, bez kā mana dzīve nerada sajūtu, taču man nebija ne jausmas, ko darīt ar šo informāciju, kā atrast to, kas man ir nozīmīgs. Un par to, es sevi daudz vainoju. Un mana frustrācija attiecīgi pieauga. Jo es zināju jau pārāk daudz lietu, ar kurām būtu jādalās. Tas aizņēma milzu krīzi manā dzīvē, lai sevi kaut kā izpaustu. Dažus mēnešus man nebija darba un man nerūpēja, vai kādam patīk vai nepatīk, ko es rakstu, un es vienkārši uzsāku blogu, es rakstīju gandrīz katru dienu. Es jutos labi rakstot. Jutu, ka varu kaut kā veltīties pasaulei. Ka varu beidzot pievienot vērtīgo no savas pieredzes. Un tas kļuva par ieradumu.
Taču tas ko man patiešām patīk darīt, ir rakstīt savus ieskatus, veidot saiknes, doties dziļāk un saskatīt lietas no cita leņķa, no citas perspektīvas, pievienojot garīgu dimensiju, kas piedod svaru un nozīmi mūsu dzīves momentiem.
Un es jūtu, ka katru reizi, kad es rakstu, viena un tā pati sajūta piepilda mani ar Prieku, Entuziasmu, Pateicību, Mieru, Vērtīgumu, Enerģiju, Esību tajā mirklī. Šīs sajūtas ir mans dzinējs, un tās liek man turpināt rakstīt.
/Taka - pavasaris 2019, Ibolya Beres - ''Angels of Golden Age'' /